Iepriekšējā vakarā viņš bija atgriezies no darba pusseptiņos, kā parasti izgājis nelielā pastaigā, atgriezies mājās uz vakariņām un tūlīt pēc tām aizgājis gulēt. Viņš apstiprināja, ka guļ vienā istabā ar tēvu un nav no tās izgājis līdz 6.40 nākamajā rītā. Guļamistabas durvis tēvs vienmēr aizslēdzis, un, ja viņš būtu mēģinājis tās atdarīt, atslēgas graboņa būtu tēvu pamodinājusi, jo viņam esot caurs miegs.
Vairlijas «melnā» vikāra «jokainā» dēla arests pēc tik daudzu mēnešu tenkām un minējumiem par to, kurš varētu būt vainīgais, no jauna uzkurināja rasu naidu. Ceļā uz iepriekšējo nopratināšanu miertiesā un atceļā no tās Edaldži pavadīja cilvēku pūlis, visādi viņu apsaukājot. Kāds Birmingemas Daily Gazette reportieris, aprakstot Edaldži tiesā, nepūlējās slēpt savu klajo rasismu: «Viņam ir divdesmit astoņi gadi, taču izskatās jaunāks. Ģērbies melnbalti rūtotā uzvalkā, kas izskatījās sarāvies, melnīgsnējā seja ar platajām, tumšajām acīm, lielo muti un mazo, apaļo zodu šķiet nesavienojama ar priekšstatu par tipiska advokāta ārieni. Viņa flegmatiskā izturēšanās ir īsti austrumnieciska un nepauda nekādas emocijas, neparasto apsūdzības stāstu viņš noklausījās ar tikko jaušamu smaidu uz lūpām.» Visi bija gatavi uzskatīt viņu par vainīgu, un katram bija savs skaidrojums, kādēļ viņš tā rīkojies. Vulverhemptonas Express & Star žurnālists rakstīja: «Vietējā alus bārā es dzirdēju daudz brīnišķīgu teoriju par to, kāpēc Edaldži nakts vidū gājis slaktēt lopus, bet visizplatītākais bija viedoklis, ka naktīs viņš upurējis saviem svešajiem dieviem.»
Dr. Baters, policijas ārsts, liecināja, ka uz svārkiem, kas izņemti mācītājmājā, viņš atradis divdesmit deviņas īsas brūnas spalvas, un apskate mikroskopā liecinot, ka tās visādā ziņā līdzinoties sakropļotā raktuvju ponija spalvai. Bet pilnīgi iznīcinošs bija rokrakstu eksperta Tomasa Henrija Garina atzinums, ka Edaldži patiešām esot to policijai sūtīto vēstuļu autors, kurās viņš pats sevi apsūdz. Nobeiguma runā motīva trūkumu nozieguma pastrādāšanai prokurors mēģināja skaidrot ar apsūdzētā uzpūtību, vēlmi izcelties un parādīt, ka viltībā viņš pārspēj policiju, ka ir pārāks par apkārtējo sabiedrību. Zvērinātie apspriedās četrdesmit minūtes un atzina Edaldži par vainīgu. Viņam piesprieda septiņus gadus labošanas darbos.
Neilgi pēc tam Vrailijā tika sakropļots vēl viens dzīvnieks, un policija joprojām saņēma anonīmas vēstules. Varētu domāt, ka šie notikumi oficiālajās aprindās izraisīs šaubas par Edaldži vainu, taču tie tika skaidroti citādi - viņš acīmredzot bijis veselas bandas vadonis, kuras locekļi joprojām turpina darboties.
Tomēr sabiedrībā sāka mosties bažas par to, cik pamatota bijusi viņa notiesāšana. Pieļāvums, ka lēnprātīgs advokāts, mācītāja dēls, varētu vadīt cietsirdīgu bandu, kas naktīs bez jebkāda iemesla kropļo dzīvniekus, daudziem šķita pilnīgi absurds. Par viņa lietu sāka rakstīt žurnāls Truth, un sers Džordžs Lūiss, tā laika redzamākais kriminologs, publiski pauda viedokli, ka notiesāšana bijusi liktenīga kļūda.
(Turpinājums 31. jūlija numurā)