Es šiem jautājumiem pieeju kā ekonomiste, nevis kā politiķe. Stājoties amatā un apzinoties, ka finansējums nozarei ir nepietiekams un ka vajadzīgi papildu resursi, bija svarīgi noskaidrot, cik lielas summas nepieciešamas, bet to var sarēķināt vien tad, ja precīzi zināma situācija.
Finanšu ministrijas pārstāvji apgalvo, ka Stradiņa slimnīcā, par ko šobrīd ir lielākais satraukums, viss esot kārtībā, jūs un ministrs sakāt - nē.
Nacionālais veselības dienests (NVD) uzrāda vienu 2013. vai 2014. gadā papildus piešķirto finanšu resursu apjomu, taču no Stradiņiem saņemtajos dokumentos skaitļi ir pilnīgi citi - no konta uz kontu aiziet, bet tur tiek izmantoti pavisam citiem mērķiem, nekā paredzēts, un pārskatos attiecīgi vairs nav saprotams, kuri tēriņi no kuriem līdzekļiem tiek apmaksāti. Jau 2013. gada zvērināta revidenta atzinumā, ko parakstīja iepriekšējais valdes priekšsēdētājs Dins Šmits un valdes locekle Anda Čakša, bija teikts, ka grāmatvedības pārskats nesniedz patieso priekšstatu par situāciju. Tagad Stradiņos pieņemtā jaunā galvenā grāmatvede cenšas ieviest skaidrību, bet, lai izsekotu visiem cipariem, vajadzīgs laiks.
Esam konstatējuši, ka bilancē norādīti ap 600 tūkstošiem plānotu ieņēmumu, taču nav nekādu dokumentu par to, kas veido šos ieņēmumus. Katrai pozīcijai taču jābūt pamatojumam pretī! Ir arī tāds absurds kā zaudējumos norakstāmā neidentificētu ārzemju pacientu ārstēšana - bijis pacients, kura vārdu un uzvārdu nav spējuši noskaidrot, tāpēc nav izsniegts rēķins par saņemtajiem pakalpojumiem. Pagājušajā gadā šādu pacientu ārstēšanas izmaksas veido vairāk nekā 500 tūkstošu eiro.
Stradiņi nodarbojas ar labdarību?
Nezinu, vai tā ir labdarība! Ja nevar kādu identificēt, manuprāt, ir jāgriežas policijā, lai tā palīdz noskaidrot, kam izsniegt rēķinu neatkarīgi no tā, vai tas ir ārzemnieks vai Latvijas iedzīvotājs.
Vai šajā gadījumā nevar būt notikusi līdzekļu izkrāpšana?
Valdei ir uzdots tikt skaidrībā un šīs lietas sakārtot. Pusmiljons ir ļoti iespaidīga summa. Tāpat problēmas ar valsts galvotā kredīta izmantošanu. Zvērināta revidente jau 2013. gadā fiksējusi, ka valsts galvotais kredīts izmantots neatbilstoši mērķim un ka galvotājs var pieprasīt visu summu atpakaļ. Ja ir riski, ka būs zaudējumi, protams, jāveido uzkrājumi. Līdz šim brīdim vismaz tajās bilancēs, kas man ir iesniegtas kā operatīvās, es neesmu šādus uzkrājumus redzējusi. Nav skaidrības arī par tiem sešiem miljoniem eiro, kas bija jāiegulda celtniecībā, bet ko pazaudēja Krājbankā. Ja tāda situācija izveidojās, bija savlaicīgi jālūdz valdībai papildu nauda, lai būvniecības pirmo kārtu var pabeigt.
Valdības vadītājai šīs problēmas bija zināmas - Laimdota Straujuma vairākus mēnešus pildīja veselības ministres pienākumus. Kāpēc šāds haoss naudas lietās līdz šim tika piesegts (vai vismaz ignorēts)?
Nezinu. Visām pārējām slimnīcām, kurām ir valsts galvotie kredīti infrastruktūras sakārtošanai, naudas izlietojums ir redzams - nodaļas, ēkas, telpas saremontētas. Stradiņa slimnīcā kredīts jāatdod, bet infrastruktūrai paredzētie līdzekļi iztērēti nesaprotams kur.
Tad vēlreiz jautājums: kāpēc šis jautājums netika risināts jau pagājušajā vai aizpagājušajā vasarā?
Tas jāprasa manam priekšgājējam un arī iepriekšējai ministrei. Tas nav manas kompetences jautājums. Šobrīd strādājam pie tā, lai tiktu skaidrībā, kāda ir situācija un kas steidzami jāizdara, lai tā nepasliktinātos.
Varbūt problēmas cēlonis ir nepareizā pārvaldībā? Arī slimnīcas pārstāvji pauduši, ka vajag nodalīt būvniecību no medicīnas.
Jā, arī veselības ministrs Belēvičs ir uzsvēris, ka ārstiem un skolotājiem nevajadzētu nodarboties ar celtniecību. To pārrunāju, arī tiekoties slimnīcā ar medicīnisko personālu. Šis jautājums tiek skatīts.
Kādas vēl problēmas atklātas Stradiņos?
Pārāk liela administrācija, nesamērīgi lielas algas...
Politiķi pēdējā laikā bieži akcentē, ka labākajiem speciālistiem vajag īpašas algas!
Ja runa būtu par ārstiem, to varētu saprast. Bet tā nav. Nesamērīgi lielākas algas par visiem pārējiem ir administrācijā strādājošajiem. Turklāt algu kāpums noticis pavisam nesen - nu jau no darba aizgājušā valdes priekšsēdētāja laikā.
Piemēram?
Personāla direktora alga - 4250 eiro. Finanšu direktora alga - 4700 eiro. Administratīvā departamenta direktora alga - 3500. Tehniskā direktora alga - 4000. Ārstiem augstākās algas ir divreiz, daudziem pat četrreiz mazākas.
Kā ir, ja salīdzinām ar pārējām slimnīcām?
Austrumu slimnīcā apjoms ir divreiz lielāks, bet algas vadošajām amatpersonām - divreiz mazākas.
Taču problēmas esat atklājuši ne tikai Stradiņos?
Ir grūtības tām slimnīcām, kas paņēmušas valsts galvotos kredītus. It īpaši, ja runājam par psihoneiroloģiskajām slimnīcām, kam iespējas pelnīt ir ierobežotas.
Kāds risinājums?
Iesim uz Finanšu ministriju un valdību ar lūgumu tomēr rast papildu finansējumu. Ja valsts ir apmaksājusi izdevumus infrastruktūras sakārtošanai par sporta būvēm, dažādiem objektiem vairāku citu ministriju atbildības jomā, tad tomēr prasītos pēc vienādas attieksmes un valsts finansējuma arī ārstniecības iestāžu infrastruktūras uzlabošanai. Kaut vai rindas kārtībā.
Tā vienmēr ir bijis, ka viens ministrs finanšu ministram partijas biedrs, cits ne...
Ņemot vērā, ka slimnīcām piešķirti valsts galvoti kredīti, par ko atbilstoši normatīvajiem aktiem ir atbildīgs arī finanšu ministrs, tas vairs nav tikai vienas - Veselības - ministrijas atbildības jautājums. Jo arī gadījumā, ja mums nebūs resursu kredīta segšanai, mēs griezīsimies Finanšu ministrijā, kas ir kredīta galvotājs. Papildu resursus kredītu apmaksai nevajag jaukt ar veselības budžetu, tarifiem vai pakalpojumu apmaksu - valsts budžetā tie būtu jāparedz kā atsevišķa, labi pārskatāma apakšprogramma, līdzīgi kā tas ir ar sporta būvēm Izglītības un zinātnes ministrijā.
Bieži runāts, ka valsts nespēj pietiekami skaidri definēt pakalpojumu minimumu. Izsaucot neatliekamo palīdzību, cilvēki nezina, vai izsaukumu atzīs par pamatotu vai ne un attiecīgi - izrakstīs vai neizrakstīs rēķinu.
Ar šo gadu esam ieviesuši jaunu finansēšanas kārtību, tagad ir tās ieviešanas periods. Mums ir izveidota darba grupa, kurā piedalās ministrija, NVD, slimnīcas, un mēs šo jautājumu regulāri skatām, vērtējam, cenšamies saprast, kas precizējams, papildināms, uzlabojams. Tajā pašā laikā jāsaprot, cik lielā mērā krīzes gados samazinātie tarifi atpaliek no reālajām izmaksām. Esmu pieprasījusi NVD informāciju, nākammēnes to ministrijā saņemsim, varēsim analizēt un izdarīt secinājumus.
Vai dati visu laiku netiek vākti un apkopoti? Vai šai informācijai nevajadzēja būt jau zināmai?
Ir zināmi vidējie rādītāji - mēs mākam sarēķināt, kāda ir «vidējā temperatūra slimniekiem slimnīcā». Bet tas jau neatklāj patieso situāciju, kurā vietā veidojas lielākās problēmas, iztrūkums un kur varbūt tā «temperatūra», ja runājam līdzībās, ir par augstu. Jāskatās, ar ko cilvēki vairāk slimo un kādas ir ar to saistītās izmaksas. Šobrīd esam saņēmuši pārmetumus no Pasaules Veselības organizācijas attiecībā uz HIV/AIDS un C hepatītu - citās valstīs statistika iet uz leju, bet mums uz augšu. Jāskatās cēloņi, jārēķina, tad jāiet uz valdību, jāstāsta, kas vajadzīgs, īpaši attiecībā uz kompensējamiem medikamentiem, jo tie tiešā veidā ir piesieti pie attiecīgās diagnozes, attiecīgā cilvēka. Un, ja mums šādu saslimšanu ļoti liels īpatsvars, jādomā, kas jādara, lai ātrāk tās varētu diagnosticēt un sākt ārstēt. Jo ātrāk diagnosticēs, jo mazākas būs izmaksas pacientu ārstēšanai, raugoties ilgtermiņā.
Valsts slimnīcās ir maksas pakalpojumi, un tas ir normāli - dārgs aprīkojums dīkā nevar stāvēt tikai tāpēc vien, ka valstij nav naudas, lai visiem nodrošinātu attiecīgos pakalpojumus. Taču ir risks nonākt arī otrā galējībā, ka politiķi samazinātu valsts finansējumu, redzot, ka slimnīcas tīri labi pašas pelna.
Tas ir jautājums par slimnīcu juridisko statusu. Tagad tās ir valsts kapitālsabiedrības, tātad tām pēc likuma jābūt uz peļņu orientētām neatkarīgi no tā, kādu valsts funkciju tās realizē. Diskutējams var būt jautājums, vai juridiskā forma, kas izvēlēta attiecībā uz visām valstij piederošajām slimnīcām, ir tā pareizākā. Kapitālsabiedrības ir gan valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, gan a/s Latvijas valsts meži. Cik lielā mērā var orientēties uz naudas pelnīšanu vienā un otrā gadījumā? Var piekrist bijušā Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja, šobrīd valdes locekļa Viestura Bokas teiktajam, ka valsts slimnīcas nav tās piemērotākās komercdarbībai, tām būtu jāstrādā kā bezpeļņas uzņēmumiem - bez zaudējumiem, taču arī bez prasības, lai gūst peļņu.
Vērojot to, kas notiek, līdz šim radies iespaids, ka tieši tiek veicināts, lai cilvēks novelk ārstēšanos līdz pēdējam - kad būs pamats braukt uz slimnīcu ar ātrajiem, kas valstij izmaksā dārgāk.
Šī pieeja nav pareiza. Valstij ir jādomā par darbaspēku, lai tas būtu veselīgs. Jādomā, kā slimību laikus diagnosticēt un atgriezt cilvēku darba tirgū pēc iespējas ātrāk. Sabiedrība vairāk jāizglīto, ka arī tā ir atbildīga par savu veselību. Tāpat nepieciešami uzlabojumi ārstu informēšanā par saslimšanām. Piemēram, Asins donoru centrs veic pārbaudi, vai no donora paņemtās asinis nav inficētas, teiksim, ar C hepatītu vai AIDS. Cilvēkam pasaka, ja viņam diagnosticēta saslimšana, taču, vai iet pie ārsta vai ne, paliek katra paša ziņā - mēs nevaram piespiest ārstēties. Taču varam mudināt un varam arī informēt ģimenes ārstu. Šobrīd likums to neparedz, bet sistēma ir jāsakārto.
Te mēs nonākam līdz pēdējās dienās bēdīgi slavenajam e-veselības projektam. Atkal viens gadījums, kad nauda ieguldīta liela, bet sistēmas nesaderīgas, jāliek ielāps pēc ielāpa.
Projekts vēl ir saglābjams. NVD iesniedza Centrālajai finanšu un līgumu aģentūrai lūgumu projektu pagarināt līdz novembra beigām, ir apzināta iespēja izstrādātos moduļus savstarpēji integrēt un sasniegt iepriekš definētos mērķus.
Kas tie ir par moduļiem?
Ir e-recepte, darba nespējas lapas, pieteikšanās pie ģimenes ārsta, pie speciālista. Pieeja portālam būs gan ārstiem, gan arī pacientiem (varēsim iegūt informāciju par sevi un saviem nepilngadīgajiem bērniem). Nebūs jātur mājās mapītes ar visu savu slimības vēsturi - tagad, aizejot pie katra jauna ārsta, tiek aizsākta pilnīgi jauna slimības vēsture, un vienīgā pilnīgā var būt, ja katrs pats savāc un nokopē visus dokumentus. Līdz ar to e-veselības sistēma ir ļoti būtiska, kaut izpildījums šobrīd nav tik ideāls, kā vēlētos.
Kad varētu šo sistēmu ieviest?
Konstatējot problēmu, esmu izveidojusi speciālu virsuzraudzības komiteju, kuru pati vadu. Ir konkrētos termiņos veicamo darbu grafiki, lai mēs šogad varētu šo projektu palaist.
Kopā ar ministru esat sākuši aktīvi ieviest kārtību līdzšinējā Vienotības «dārziņā», šajā partijā sācies manāms satraukums. Vai nebaida, ka vienā brīdī saimnieciskās problēmas var tikt pārvērstas par partiju politisko konfliktu un tad mīļā miera dēļ pieņemti kādi kompromisi, ka viss jāatstāj pa vecam?
Redziet, par politiku jājautā ministram, jo viņš atbilstoši visiem normatīviem ir politiskā figūra. Valsts sekretārs ir ierēdnis, administrācijas vadītājs, valsts kapitāla daļu turētājs, kas ar politiku nenodarbojas. Uzraugot valsts uzņēmumus, jāvērtē konkrēti darbi neatkarīgi no kāda vadītāja politiskās piederības (to, ka Stradiņa slimnīcas bijušais valdes priekšsēdētājs Šmits ir Vienotības pārstāvis, es izlasīju medijos).
Tad varam runāt par personības lomu valsts pārvaldē - viens vadītājs, redzot problēmas, pieņem, ka tās ir nerisināmas, cits taisa revolūciju?
Bet likumā noteiktā atbildība ir un paliek! Tad ir jautājums, kā tu rīkojies. Stājoties šajā amatā, viens no būtiskiem nosacījumiem no ministra puses bija izvērtēt, kas notiek nozarē. Un, ja ir problēmas, tās novērst.
Ministri arī mēdz mainīties. Un katram ir savas prasības.
Tik un tā ierēdņa pienākums ir informēt. Ja kādam ministram ko negribas zināt, var izdot attiecīgu rīkojumu, lai neinformē, bet tad pats arī uzņemas atbildību.