Un, kas ir interesanti, tā nav vis kaut kādas šauras bagātnieku vai vēl nepieķertu, kā tagad mēdz teikt, negodprātīgo ierēdņu attieksme - aptauju dati reprezentē tā saucamo vidusmēra sabiedrību. Un tas liek domāt, ka kārotās labklājības dēļ krietnam vairumam cilvēku visi līdzekļi būtu pieņemami, arī ne tie ētiskākie. Jo ētika, kā redzams, ir daudz aktuālāk risināmo ekonomisko problēmu galā. Arī tad, ja ekonomisko problēmu risināšana radīs kādas morālas problēmas, gan jau arī tās risināmas. Kaut kad, garas jo garas rindas kārtībā.
Ak, jā, esam gan īpaši prasīgi pret politiķiem. Bet vai nav tā, ka tās lielās prasības vispār pamatā ir pret citiem, ne sevi? Un tad sanāk, ka paši gan varam atstāt morāli kādā astotā, devītā plānā, bet tautas priekšstāvji ne? Varētu jau tā, ja tos... importētu no kādas ideālas pasaules un mēs par viņu pakalpojumiem būtu gatavi maksāt milzu naudu, bet tā taču nav. Reāli tie iz pašu tautas nākuši, to pašu vērtību un nevērtību ietekmēti, ko visi pārējie. Un, protams, pašu izvēlēti un amatos savēlēti.
Atliek vien cerēt, ka attieksmes līdz ar labklājības kāpumu varētu mainīties. Uz to vedina domāt arī nelielās pētījumu datu svārstības pirms krīzes un tās sākumā, kur labi redzama sakarība, ka, izaugsmei pieaugot, ekonomisko problēmu aktualitāte mazinās, un otrādi.
Diena