Varu apliecināt, ka mums ir labas skolas un kopumā izglītības kvalitāte ir laba.
Ar ko salīdzinot?
Ar Eiropas valstīm. OECD pētījums uzrāda, ka esam Eiropas valstu vidējā līmenī. Protams, ir arī lietas, kas jāuzlabo.
Ja salīdzinām izglītības līmeni Eiropā, ir tāds konkrēts piemērs, kas skar daudzus, kuri maina dzīvesvietu, - vai bērns, kurš kaut kādu laiku mācījies citā valstī, var turpināt tajā pašā līmenī apgūt zinības mūsu skolās, un otrādi - vai izceļotāju no Latvijas bērni tiek pieņemti attiecīgajās klasēs citviet?
Izglītības sistēmas ir ļoti dažādas. Līdz ar to mēs nevaram gaidīt, ka pāriešana būs ļoti vienkārša un ka tieši tajā pašā klasē, kurā bērns mācījies, piemēram, Francijā, viņš varēs turpināt mācīties Latvijā. Mācību viela pa gadiem atšķiras saturiski, tāpēc katrs gadījums Latvijā tiek vērtēts atsevišķi. Tā ir skola, kas pieņem lēmumu, kurā klasē bērnu ieskaitīt. Ir pavisam jauni grozījumi Ministru kabineta noteikumos, kas paredz bērniem atbalsta pasākumus. Tā var būt latviešu valodas, vēstures vai kādu citu mācību priekšmetu, kurus bērns citā valstī nav mācījies, papildu apguve.
Nav prasību par satura līmeņa vienādošanu visās ES vispārējās izglītības iestādēs?
Nē. Arī ES politika ir tāda, ka izglītība ir joma, kurā katrai dalībvalstij ir sava teikšana. Katra dalībvalsts, protams, īsteno kopīgus Eiropas mērķus gan par to, lai mazāks būtu mācības pārtraukušo skaits, gan par lasītprasmes uzlabošanu, tomēr, kā to darīt, - tas ir katras ES dalībvalsts kompetencē.
Pieminējāt priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu. Jums nupat apstiprināts vairāku gadu projekts šīs problēmas risināšanā. Ir reāli panākt progresu? Kā var noturēt skolā to, kurš tur nevēlas būt?
Mēs esam veikuši vairākas analītiskās izpētes, lai noskaidrotu iemeslus, kāpēc bērni, jaunieši pamet skolu. Jau vairākus gadus īpaši pievēršam uzmanību kavētājiem - tiem bērniem, kas, vienkārši runājot, regulāri basto stundas, dienas, nedēļas. Tas ir viens no priekšnoteikumiem, ka viņš varētu skolu pamest pavisam. Iemesli, kāpēc bērni kavē skolu, ir divu veidu. Vispirms - sociāli ekonomiskie. Tas saistīts ar nabadzību - nav ko vilkt mugurā, bērns nav paēdis utt. Otrs būtiskākais iemesls ir pati skolas vide, kas reizēm atgrūž bērnu. Aptaujas anketās bērni raksta, ka uz skolu negrib iet, jo viņiem ir konflikts ar kādu no skolotājiem, ir konflikti vienaudžu starpā. Fiziskā un emocionālā vardarbība jauniešu starpā vēl joprojām skolās pastāv.
Mums ir pavisam svaigs pētījums par otrgadniekiem. Arī otrgadniecība ir viens no iemesliem, kāpēc bērnam varētu vienā brīdī apnikt iet skolā un viņš to varētu pamest. Lai gan kopumā otrgadnieku skaits uz visu izglītojamo skaitu nav liels - tas ir apmēram viens procents -, tomēr ir skaidrs: ja bērnu atstāj vienu reizi uz otru gadu, nepaiet daudz gadu, kad viņš paliek vēlreiz uz otru gadu.
Nevajadzētu atstāt nevienu uz otru gadu?
Es teiktu, ka ir nepieciešams nevis gaidīt līdz mācību gada beigām, lai pēc tam atstātu tajā pašā klasē uz otru gadu, bet jau tajā brīdī, kad konstatējam, ka bērnam ir kaut kādas problēmas, - un to nevar nepamanīt -, uzreiz tiekties saprast, kāds ir to cēlonis un kā viņam var palīdzēt. Piemēram, ja jau septembrī, oktobrī redzams, ka bērna matemātikas prasmes ir nepietiekamas, jāskatās, vai var piedāvāt papildu konsultācijas, individuālās nodarbības. Varbūt bērnam nepieciešama arī psihologa palīdzība.
Lai neveidojas robi apgūstamajā vielā?
Tieši tā! Ir svarīgi rīkoties uzreiz. Un kas mani ļoti patīkami pārsteidza - mēs šajā pētījumā aptaujājām arī skolotājus, lai noskaidrotu, kur viņi saskata problēmas, un, protams, ļoti daudzi skolotāji rakstīja, ka bērni atnāk nesagatavoti, ka vecāki nesadarbojas, nav disciplīnas, bet bija arī skolotāji, kuri pauda: mums pašiem pietrūkst prasmju darboties ar šiem bērniem, mums pietrūkst laika, ir nepieciešama lielāka starpinstitucionālā sadarbība ar bāriņtiesu, sociālo dienestu, ja nepieciešams, arī ar pašvaldības policiju.
Tāpēc, runājot par projektu, kura mērķis ir atturēt bērnus no skolas pamešanas un kurš ir ļoti apjomīgs ne tikai idejiski, bet arī finansiālā nozīmē - tie ir apmēram 40 miljoni -, esam paredzējuši divu veidu lielas aktivitātes. Vienas vērstas uz tūlītējiem pasākumiem - atbalsta sniegšanu konkrētiem bērniem. Otra veida pasākumi ir tā sauktie sistēmiskie - vērsti uz to, lai sistēma darbotos arī pēc tam, kad beidzies projekts. Pirmām kārtām jāizstrādā vadlīnijas, kā atpazīt bērnus, kuri ir uz skolas pamešanas riska robežas.
Nav tā, ka skolotāji jau tagad ir pārkrauti ar visādām vadlīnijām, pamācībām, noteikumiem, ieteikumiem un vēl pašam aizpildāmiem birokrātiskiem dokumentiem? Jūsu iestāde taču nav vienīgā, kas gatavo dokumentus, kas skolotājiem jāņem vērā.
Ar vadlīnijām es noteikti nedomāju kaut kādu instrukciju, ka tagad jādara tā un nekā citādi un ko kāds nāktu pārbaudīt. Ar vadlīnijām domāti ieteikumi, metodisks atbalsts skolotājiem. Ja skolotājs saskaras ar kādu problēmu, ir taču labi, ja var iepazīt arī citu speciālistu pieredzi, kā to risināt.
Kā jūs pārbaudāt, cik kvalitatīvi strādā skolas? Vērtējat, vai pareizi aizpildīti formulāri? Sēžat klasēs un novērojat?
Gan, gan. Kontrole no mūsu puses notiek vairākos veidos. Vispirms jau reģistrējot izglītības iestādi - mēs uzturam visu izglītības iestāžu reģistru. Tas ir pirmais siets. Tālāk, licencējot programmu, vērtējam, vai ir atbilstoša materiāli tehniskā bāze, lai šī programma varētu tikt īstenota. Tad viens no būtiskākajiem tieši kvalitātes uzraudzības mehānismiem ir skolu akreditācija. Jāteic, ka tas ir process, ar kuru varam lepoties, - OECD eksperti atzinuši, ka mums ir veiksmīgi izveidota skolu vērtēšanas sistēma. Tajā paredzēts, ka reizi sešos gados notiek skolu akreditācija. Tas nozīmē dokumentu pārbaudi, stundu vērošanu, intervijas ar skolas kolektīvu, skolēniem, vecākiem, pašvaldības pārstāvjiem, kā arī bērnu, skolotāju un vecāku anketēšanu. Rezultātā skola tiek vai nu akreditēta vai neakreditēta.
Ja ne, tad, kā saka, jāklapē ciet?
Diemžēl tādi gadījumi mums arī ir bijuši. Tad skolai ir dota iespēja triju mēnešu laikā sakārtot savu darbu un pieteikties atkārtotai akreditācijai. Ja skola netiek akreditēta, rīkojam sanāksmi ar visām ieinteresētajām pusēm - direktoru, pašvaldības un vecāku, kā arī ministrijas pārstāvjiem. Uzklausot argumentus, kāpēc attiecīgā skola ir vai nav nepieciešama, mēdz būt arī skumjas situācijas. Piemēram, ja pašvaldības vadībai vaicā, ko plāno darīt ar skolu, kuras mācību kvalitāte ir zemā līmenī, bērnu nav daudz, turpat netālu ir cita skola, un ja skan atbilde: šī skola nodrošina darbvietas pašvaldības cilvēkiem... Var saprast, ka par to rūpējas pašvaldības vadītājs, taču, no otras puses, man ir dziļa pretestība pret šādiem argumentiem, jo, manuprāt, bērniem nav jācieš, mācoties sliktā, nekvalitatīvā skolā, tikai tāpēc, lai pagasta iedzīvotājiem būtu darbvietas. Taču diemžēl šādi viedokļi ir un tie tiek popularizēti, argumentējot, ka ir ļoti labi, ka bērns līdz skolai var aiziet tepat pa taciņu. Nepietiek ar to, ka piedāvā siltas telpas un apmaksātas pusdienas, ir jānodrošina patiešām kvalitatīva izglītība, lai bērnam arī no lauku novadiem būtu izredzes studēt augstskolā.
Akreditācijas procesā jau tagad tiek vērtēts arī skolas vadības darbs. Jāteic, ka šajā jomā vērtējumi ir vieni no zemākajiem. Tas liecina, ka...
...skolās ir slikti direktori?
Es noteikti nevaru teikt, ka slikti direktori, bet ka kopumā skolu vadības darbs tomēr nav tādā līmenī, kādā būtu nepieciešams. Tāpēc izglītības likumā jau ir norma, ka jāveic direktoru vērtēšana. Tā plānota no 2017. gada 1. janvāra un tiks veikta kopā ar katras attiecīgās skolas akreditāciju. Saskaņā ar konkrētiem kritērijiem tiks dots ārējais vērtējums, vai konkrētā persona var vai nevar strādāt skolas direktora amatā.
Skolu akreditācija notiek reizi sešos gados. Loģisks jautājums: kas notiek starplaikā?
Starp akreditācijām galvenā atbildība un kompetence par skolu darba uzraudzību ir vietējai pašvaldībai, tās izglītības pārvaldei. Arī vērtējot direktora darbu ne retāk kā reizi divos gados. Diemžēl pēc reģionālās reformas ir izglītības pārvaldes ar daudziem speciālistiem metodiķiem un ir arī izglītības pārvaldes, kurās ir tikai viens speciālists.
Kāds risinājums?
Ir valsts ģimnāzijas kā metodiskie centri. No septembra sāksim analītisko izpēti, lai izvērtētu, vai un kā šis metodiskais darbs no valsts ģimnāziju puses tiek nodrošināts un vai nosedzam metodisko atbalstu visā Latvijā tā, kā tas būtu nepieciešams.
Vēl viens kontroles mehānisms, ko izmantojam, ir inspekcija, kad pārbaudām skolu darbu, izskatot iesniegumus vai sūdzības. Tas vēl joprojām aizņem lielu daļu no mūsu darba laika un kapacitātes - gadā saņemam vairāk par 700 iesniegumiem, lielākoties no vecākiem.
Par ko visbiežāk sūdzas?
Par vērtēšanu, vardarbību, skolotāju darba kvalitāti utt. Katru gadījumu skatām individuāli. Būtiskākais secinājums, ko esam konstatējuši un uz ko norādījuši arī OECD eksperti, ka mūsu vājā puse - un varbūt tas ir ne tikai izglītībā, bet arī sabiedrībā kopumā - nepietiekamas sadarbības prasmes. Daudzi vecāki IKVD sūdzas par jautājumiem, kurus varētu atrisināt, izrunājot ar klases audzinātāju. Kad, izskatot sūdzību, jautājam vecākiem, vai runājuši ar klases audzinātāju, skolas direktoru, atbilde skan: tur jau nav jēgas iet, roka roku mazgā, mēs tur nekādu pozitīvu atbildi nesagaidīsim...
Gan jau bažas ne vienmēr ir pieredzē balstītas...
Jā. Un veicināmas būtu arī skolotāju sadarbības prasmes - lai viņi kopīgi plānotu mācību stundas, izrunātu, kā, piemēram, vienu tēmu apskatīt no dažādiem viedokļiem, kopīgi analizētu darbu, ietu cits pie cita stundās. Bieži esam runājuši, ka būtu labi, ja skolotājiem būtu palīgi, un, ziniet, esmu dzirdējusi iebildumus tieši no pašiem skolotājiem. Uztver to kā kontrolieri, nevis atbalstu, lai kopā stundu padarītu daudz interesantāku, jēgpilnāku.
Te pretī arī izmaksu arguments - ja naudu atrodat palīgam, varbūt labāk pielieciet skolotājam pie algas, un strādās ar daudz lielāku atdevi?
Es tomēr gribētu teikt, ka naudas jautājums nav izšķirošais. Protams, viens no iemesliem, kāpēc mēs katrs strādājam savā darbavietā, ir tas, ka mums ir jānopelna dienišķā iztika, bet tajā pašā laikā mēs darām savu darbu, arī domājot par to, lai mums ir gandarījums, lai mums ir interesanti, lai varam pilnveidoties kā personība. Tas pats attiecas arī uz skolotājiem. Neticu, ka tie cilvēki, kuri nejūt vēlmi, aicinājumu strādāt par skolotāju, būtu labi skolotāji, ja par darbu saņemtu 2000 eiro mēnesī. Naudas faktors ir nozīmīgs kā jebkurā profesijā, bet noteikti nav izšķirošais.
Kas ir izšķirošais?
Man šķiet, ka tā ir kaislība darīt savu darbu. Laikam teiciens, ka skolotājam jābūt ar degošām acīm, nav īsti labs tādā ziņā, ka... kas tās par degošām acīm?! Bet jābūt vēlmei, ieinteresētībai sava darba rezultātā. Mana krustmeita ļoti trāpīgi nesen raksturoja, kas viņu motivē mācīties - ja skolēns jūt, ka arī skolotājam ir svarīgi, lai bērnam būtu interesanti, un, ja skolotājs cenšas, lai bērns kaut ko iemācītos. Tātad nevis tikai novada savas 40 minūtes, izdarot to, kas plānā paredzēts, bet ieinteresē mācību vielā. Mācības tad veidojas kā abpusējs process.
Es pati esmu strādājusi gan par skolotāju, gan skolas direktori; skolotāja darbs, protams, nav viegls. Tajā pašā laikā es noteikti negribētu ieteikt sevi pietaupīt. Tieši otrādi - dodiet, skolotāji, no sevis visu, ko vien jūs varat dot, jo tik, cik jūs dosiet, tik arī saņemsiet pretī.
Ir skolas ar dažādu rezultātu līmeni. Vienas tiek pieskaitītas pie izcilākajām, citas ir tādas, kurās talantīgākiem bērniem neiesaka iet. Kā tas vērtējams?
Ja runājam par reitingiem, kuros skolas tiek sarindotas pēc valsts pārbaudes darbu rezultātiem, man jāteic, ka esam mazliet liekulīgi. No vienas puses, sakām, ka šie reitingi nav korekti, jo valsts pārbaudes darbi noteikti nav vienīgais skolas darba kvalitātes rādītājs.
Bet vismaz mērāms un droši vien objektīvs?
Nepiekritīšu un to pamatošu ar piemēru. Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, par kuru mēs zinām, ka vienmēr ir ļoti augsti sasniegumi, objektīvi vienmēr būs augstāka šajā reitingā par kādu skolu, kurā bērnus neatlasa, kurā iet tie, kas attiecīgajā apkārtnē dzīvo. Vai varam teikt, ka skolotāji mazākā skolā strādā sliktāk? Ar reitingošanu tikai pēc valsts pārbaudes darbu rezultātiem vai olimpiāžu uzvarētājiem nav iespējams novērtēt skolotāja ikdienas darbu un to progresu, kādu panāk ar konkrēto bērnu.
Pieminējāt liekulību. Kā tā izpaužas?
Sakām, ka šie reitingi nav korekti, bet tajā pašā laikā redzam, ka skolas lepojas, ja ir augstās šo reitingu pozīcijās.
Varbūt problēma ir, ka netiek piedāvāti citi - objektīvāki - kvalitātes rādītāji?
Jau pieminētajā skolu akreditācijā mums ir 19 kritēriju, pēc kuriem tiek vērtēts skolu darbs. Ar tiem ir iespējams sabiedrībai, vecākiem saprotamā veidā parādīt skolu ieguldījumu katra bērna attīstībā. Pagaidām gan vājā vieta reitingošanā pēc šī principa ir tā, ka krīzes laikā, manuprāt, tas bija 2008. gadā, tika pieņemts lēmums, ka tās skolas, kuras uzrāda labus rezultātus un kurām nav pārkāpumu, balstoties uz pašnovērtējumu, saņem automātisku akreditāciju vēl uz sešiem gadiem. Mēs, protams, uzticamies skolām, un, protams, to pašvērtējums ir ļoti svarīgs, tomēr... Par laimi, nākamais būs tas gads, kad lielākā daļa skolu jau vienreiz būs saņēmušas šo «dāvanu» - automātisko akreditācijas pagarinājumu -, un no 2017. gada visās skolās tomēr ies akreditācijas komisija.
Kas ir tie eksperti, kuri vērtē skolu darbu?
Eksperti pārsvarā ir skolu direktori, direktoru vietnieki, arī darbinieki no ministrijas, Izglītības kvalitātes valsts dienesta un Valsts izglītības satura centra. Ir konkrētas prasības, kurām jāatbilst šiem ekspertiem, - pieredze, atbilstoša izglītība utt. -, kā arī tas, ka viņiem jāiziet īpaši sagatavošanas kursi, lai būtu nodrošināta objektīva un vienveidīga vērtēšanas metodika visā Latvijā.
Kāda ir situācija izglītības kvalitātes ziņā, ja salīdzina skolas ar dažādu mācību valodu? Ik pa laikam parādās ziņas par kādām kaimiņvalstī izdotām grāmatām, kuras lieto mūsu skolās.
Tie ir bijuši pavisam atsevišķi gadījumi, un tos arī esam vērtējuši, bet nekādā ziņā nevar teikt, ka būtu kādas būtiskas atšķirības izglītības kvalitātē starp latviešu un mazākumtautību skolām. Esam veikuši izpēti arī par audzināšanas darbu, un arī šajā ziņā atšķirību tendences starp mazākumtautību un latviešu skolām nav manāmas. Mazākumtautību skolu bērni valsts svētkos tāpat nāk nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tikpat labi var būt arī latviešu skola, kura neīsteno audzināšanas darbu tā, kā to vajadzētu, domājot tieši par valstisko un patriotisko audzināšanu.
Kā veicas ar tā sauktajām tikumības vadlīnijām?
Man ir liels prieks, ka tās ir pieņemtas, jo to valstiskās audzināšanas sadaļā iekļautas normas, kas patiešām ir atbalsts skolām audzināšanas darbā. Tas, ko savos pētījumos bijām konstatējuši, - audzināšanas darbs notiek ļoti dažādi. Viss atkarīgs no direktora, pašvaldības. Ja mums vēl joprojām ir bērni, kuri dzīvo tālu no Rīgas un kuri līdz devītajai klasei vēl nav bijuši Rīgā, nav atvesti ne uz muzeju, ne uz kādu citu pasākumu, manuprāt, tā nav normāla situācija. Arī svētku svinēšana notiek visdažādākajā veidā, piemēram, citur himnu nedzied nekad, citur dzied katros svētkos. Vadlīnijās ir doti ieteikumi būtiskākajām skolas aktivitātēm, kas būtu jāīsteno, tieši domājot par valstisko, patriotisko audzināšanu.