Vakar Saeimā apspriestais likumprojekts Grozījums Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā ir viens no gadījumiem, kad debašu saturs varbūt ir nozīmīgāks nekā pats debašu objekts. Proti, domāju (precīzāk sakot, ceru), ka tie cittautieši Latvijā, kuri brīvi lieto latviešu valodu, kuriem šī zeme ir tuva, neapvainosies par to, ka atbilstoši parlamenta lēmumam viņiem tomēr nebūs tiesību mainīt savu tautības ierakstu dokumentos uz «latvietis», pat ja etniski viņi tādi nav. Pazīstot virkni šādu cilvēku, ir sajūta, ka viņiem šāda piederības sajūtas demonstrēšanas forma nav nepieciešama, - viņi nereti var būt godprātīgāki Latvijas cilvēki par dažu labu «etnisko letiņu», paliekot ar ierakstu «krievs», «baltkrievs» utt. Tātad likumprojekta noraidījums varbūt nav plašāka komentāra vērts.
To savukārt nevar teikt par dažām debatēs izskanējušām tēzēm. Ņemot vērā, ka pretējo uzskatu paudēji savus argumentus izteica no tīras sirds un bez dūru vicināšanas, tālākās piezīmes ir nevis vēršanās pret kādu no tēzēm, bet aicinājums tās papildus pārdomāt.
Tēze par latviešu etnisko pašapziņu, kas esot «izturējusi septiņus nebrīves gadsimtus». Runāt par to, ka latviešu etniskā pašapziņa - vismaz tā, kā šis jēdziens tiek saprasts šobrīd, - ir pastāvējusi septiņsimt gadu, no vēstures viedokļa ir vismaz riskanti. Neaizņemot vietu ar faktoloģiju, varu vien aicināt «nacionāļus» iepazīties ar partijas biedres Janīnas Kursītes-Pakules komentāriem par jēdzienu «tauta», «tautietis» u. c. attīstību profesores grāmatā Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā. Saprotu zināmu mitoloģisku elementu nepieciešamību kolektīvajā atmiņā, tomēr tos nevajadzētu lietot varas lēmumu pieņemšanā. Tomēr vēl vairāk mani interesē šī pārņemtība ar «septiņsimt gadiem». Kas slikts notiktu, ja mēs lietotu zinātniskāk korektāku versiju par latviešu etnisko apziņu kā divsimt, labi, trīssimt gadu «vecu»? Vai tādēļ šī apziņa kļūtu kaut kā nevērtīgāka? Kas tas par dīvainu mazvērtības kompleksu?
Tēze par «ģenētisko tautības principu». Atkal - nevaru šī teksta ietvaros kārtīgi pakavēties pie mūsdienu dabaszinātņu viedokļa, tomēr apgalvot, ka ģenētiski nošķīrums ir iespējams līdz tādai detalizācijas pakāpei kā etnoss, ir, teiksim tā, drosmīgi. Tomēr, lai nu būtu, - ja biologa izglītību guvušais Vējonis var murgot par «tirgotāja gēnu», tad «ģenētiskie latvieši» kā jēdziens ir nevainīga bērna šļupsti. Tomēr kaut kas šajā «gēnu» kā nošķīruma, pašidentifikācijas rīka akcentēšanā mani personīgi atgrūž. Nāku no nacionāli noskaņotas ģimenes, tomēr vecāki man mācīja, ka piederība «ģenētiskajiem latviešiem» nevar būt iemesls, lai pielaidīgāk izturētos pret kādu, atvainojiet, sūdabrāli. Nejūtu ne mazāko vēlēšanos piederēt kopībai, kas «ģenētiski» varbūt ir mana, bet ir zaudējusi pašcieņu un cieņu pret citiem. Daudzinot «ģenētisko» aspektu, mēs riskējam piešķirt indulgenci sev un «savējiem».
Šādas tēzes ir apritē arī citās valstīs, tas nav kaut kāds noteiktas Latvijas sabiedrības daļas «jājamzirdziņš». Savukārt mūsu mērogs ļauj (ceru) par tām runāt saturīgi.