Daudziem pazīstamā situācija ar šampanieša saliešanu - kad dzirkstīšana beigusies, glāzes malām pāri plūstošās putas noplakušas, izrādās, ka atlikums ir visnotaļ simbolisks. Līdzīgas sajūtas, vērojot Eiropas Parlamenta (līdzīgi gan arī Saeimas un pašvaldību) priekšvēlēšanu debates, - bija diezgan trokšņaini, tika izrunāts daudz vārdu, bet atlikums nesaprotams.
Šādai burkšķēšanai ir pretarguments - nepatīk, neskaties (neklausies)! Pareizi, tomēr sabiedrisko mediju gadījumā ir jautājums, kāpēc jātērē valsts nauda atsevišķu indivīdu publiskas ampelēšanās atspoguļošanai. Tas nav pārmetums nedz LTV, nedz LR, jo to žurnālisti mīca tādus mālus, kādi nu ir.
Pieklājīgi un konstruktīvi noskaņoti (tas bez ironijas) ļaudis min divus pamatojumus šādiem šoviem. Pirmkārt, lai taču kandidāti visā krāšņumā parāda savu nekompetenci un nepiemērotību kārotajam amatam. Tas gan ir savdabīgs modelis - noskaidrot lielākos muļķus, lai pēc tam izvēlētos mazāko ļaunumu, - tomēr lai tā būtu. Otrkārt, kaut kur jau arī pie varas neesošajām, pie t. s. administratīvā resursa netikušajām partijām ir sevi jāparāda, jātrenējas. Šis arguments jau interesantāks, jo vedina pārrunāt, kā vispār Latvijā strādā politiskās partijas.
Atšķirībā no plaši izplatītā viedokļa autoram šķiet, ka t. s. mazajām partijām ir visas tiesības pastāvēt. Ir zināmi argumenti pret (balsu saskaldīšana utt.), taču trūkumi ir arī divu vai triju partiju sistēmām. Tomēr tad rodas kašķīgs jautājums šīm mazajām partijām - kur jūs, draugi, esat posmā starp vēlēšanām? Klusums! Atdzīvošanās sākas dažus mēnešus pirms kārtējām vēlēšanām, un tad nu sniegums ir tāds, kādu nu to redzam.
Jau zinu atbildi. Mediji nepublicē mūsu preses relīzes, neintervē, ir informatīvā blokāde. Tā ir atrunāšanās, jo, atvainojos par banalitāti, dzīvojam interneta laikmetā. Ja šīs mazās partijas biedriem liekas, ka viņiem ir labāks priekšstats un priekšlikumi par kādu jautājumu, kas liedz no darba brīvajā laikā (ne jau ik dienu - kaut vienreiz mēnesī) to visu paust sociālajos tīklos, strīdēties, pieslīpēt, žargonā izsakoties, regulāri pilināt savas idejas?
Nu nav tā arī citās valstīs, ka - ja partija neiekļūst parlamentā vai citā varas atzarā, tad tā iegrimst miegā līdz «nākamajai reizei», kad atkal izmēģināma laime. Neuzskaitīsim te piemērus Eiropā, bet tā tiešām ir ačgārna izpratne par politisko procesu - ja mūs neievēlēja, tad mēs arī neko nedarām. Kas tad jūs patiesībā interesē - savu ideju popularizēšana vai «ievēlēšana»? Jums tiešām liekas, ka mūsdienās savu pārliecību var efektīvi paust tikai no tradicionālās varas institūtu tribīnēm? Un atkal neuzskaitīsim tos piemērus, kad pie formālās varas netikusi nevalstiska organizācija vai politiska grupa vismaz to interesējošos jautājumos var būt ļoti ietekmīga.
Pašu t. s. mazo partiju interesēs ir darboties pastāvīgi, nevis uznirt vienreiz dažu gadu laikā un saskarties ar puslīdz garantētu skepsi.