Ja gadījumi ir vienkārši, apdrošinātāji izmeklēšanā neiesaistās, paļaujas uz policijas un ugunsdzēsēju izmeklēšanu. Ja gadījumi sarežģītāki un ne ugunsdzēsēji, ne policisti uzreiz nespēj pateikt, kas ir par iemeslu, tad arī apdrošinātāji ļoti bieži iesaistās, nolīgstot attiecīgas jomas ekspertus. Tipisks piemērs ir Rīgas pils. Kā tur viss beidzies, es pat nezinu, bet fakts ir tāds, ka šajā objektā apdrošinātāji piesaistīja savus ekspertus, lai tiktu skaidrībā, kas noticis.
Tie pieejami?
Latvijā šādu ekspertu skaits nav liels, pieaicina no Lietuvas, Igaunijas, citām Eiropas valstīm.
Cik drīz pēc notikuma meklē šos ekspertus?
Ja ir sarežģīti gadījumi, tad uzreiz, jo svarīgs ir laiks. Tāpēc jāņem tādi, kuri uzreiz var atbraukt un apskatīties objektu. Katra stunda ir no svara, lai noteiktu aizdegšanās cēloņus.
Un cik operatīva ir palīdzības sniegšana cietušajiem no apdrošinātāju puses? Palīdz ar pagaidu mājokli zaudētā vietā? Vai arī mājokļu gadījumā ir kā ar automašīnām, kur uz remonta laiku iedod lietošanā citu?
Ēkas Salaspilī un Okupācijas muzeja jumta degšanas gadījumā grūti spriest, jāskatās, kādi ir līgumi, par kādiem principiem pašvaldība un Valsts nekustamie īpašumi ar apdrošinātājiem vienojušies. Jāņem vērā, ka Valsts nekustamie īpašumi ir viens no lielākajiem Latvijas apdrošinātāju klientiem un tas jau faktiski pats diktē apdrošinātājiem, kādiem līgumu nosacījumiem jābūt.
Klasiskā situācijā apdrošinātājs ir ieinteresēts pēc iespējas ātrāk zaudējumus ierobežot un novērst - tas saistīts ar iesaisti glābšanas darbos, lai kaitējums nepaliek lielāks. Apdrošinātājs tajā stadijā piedalās vismaz ar padomu, atsevišķos gadījumos ņemot uz sevi kaut kādu rēķinu operatīvu apmaksu, vēl pat nezinot, cik liela būs kopējā skāde un kas vainīgs. Analoģija ar īres mašīnu faktiski strādā arī nekustamā īpašuma apdrošināšanā. Respektīvi, ja personai izdeg mājoklis un tajā nevar dzīvot, apdrošinātājs nosedz īres izmaksas citā vietā kādu noteiktu laika periodu, kamēr tiek remontēts negadījumā cietušais mājoklis. Bet tur jāskatās, kādi bijuši apdrošināšanas līguma nosacījumi. Es zinu, ka mans personiski noslēgtais līgums paredz, ka trīs mēnešus varu īrēt dzīvesvietu, kamēr remontētu savu, piemēram, ugunsgrēkā cietušo.
Ja vien pats netiekat atzīts par vainīgu...
Ja apdrošinātājam ir aizdomas, ka es pats kaut ko esmu ļaunprātīgi darījis, tas, protams, varētu būt viens no apstākļiem, kas to lietu var bremzēt, - apdrošinātājs var šīs izmaksas nesegt, sakot: pierādiet, ka ne jūsu vainas dēļ viss noticis, pēc tam iesniegsiet savus rēķinus, mēs tos apmaksāsim.
Pieminējāt, ka lielais klients var diktēt savus noteikumus. Taču arī privātpersonas, apdrošinot savus īpašumus, bieži tendētas panākt lētākos variantus, proti, izvēlas apdrošināt īpašumu, vadoties pēc tā atlikušās vērtības, nevis atjaunošanas izmaksām.
Ar to tiešām jāuzmanās. Klasiskais teiciens «skopais maksā divreiz» ir aktuāls arī apdrošināšanā. Ja tu meklēsi vislētāko polisi, tā būs arī «visplikākā», ar vismazāko segumu un, iespējams, tajā mājokļa īres ārkārtas vajadzības gadījumā apmaksa nemaz nebūs paredzēta. Tā ka pirms polises iegādes vajag katram pašam palasīt nosacījumus, padomāt par tiem. Varbūt ir vērts samaksāt 10-15 eiro gadā vairāk, toties zinot - ja kas notiek, ir nodrošināta iespēja trīs mēnešus īrēt mājokli kur citur.
Apdrošināšanu parasti pieprasa bankas, ja ir ņemts kredīts un mājoklis ir ieķīlāts. Vai cilvēki no sava prāta aktīvi izmanto sava īpašuma apdrošināšanas iespēju?
Ilgus gadus šajā biznesā esot un iepazīstot arī citu valstu pieredzi, likās, ka korelācija starp hipotekārās kreditēšanas aktivitāti un īpašuma apdrošināšanu ir samērā tieša, bet viens Banku augstskolas maģistra darbs pagājušajā gadā pierādīja, ka faktiski tā korelācija tik tieša nemaz nav vai vismaz iet mazumā. Tas nozīmē, ka aug cilvēku paaudze, kura apzinās, ka savs īpašums ir jāaizsargā. Un varbūt arī caur banku spiedienu cilvēki ir apjautuši, ka īpašuma apdrošināšana tomēr ir nepieciešama.