Cilvēciski var saprast - nelāgie laikapstākļi tā apnikuši, ka skaidras debesis un saule tajās mudina ātrāk pamest darba telpas un izbaudīt pavasara tuvošanos. Tomēr jauki būtu, ja Saeimas deputāti šīs dziņas mazliet slāpētu.
Divi 5. marta plenārsēdē novēroti piemēri. Šķiet, vēl nesen jautājumā par valsts daļu Citadeles bankā pārdošanu vēlējās izteikties vai ikviens sevi cienošs politiķis (nemaz nerunājot par plašo anonīmo interneta komentētāju saimi). Kā jau ierasts, jautājums tika politizēts, vulgarizēts, krāšņa demagoģijas uguņošana, izcili neveiksmīga publiskā komunikācija utt., tomēr tas viss nemaina lietas būtību - tas, kas notiek ar Citadeli, ar daļu pārdošanas darījumu, joprojām ir būtiski. Līdz ar to varētu pieņemt, ka jautājums, kā izlietojami pārdošanas darījumā iegūtie līdzekļi, izraisīs dzīvas debates. Lika pagaidīt. Tribīnē kāpa vien tradicionālie strīdnieki (Vienotības Šadurskis, no vienas puses, Saskaņas Zariņš, Elksniņš, Pimenovs - no otras), lai (salīdzinājums nav ļauni domāts) kā noguruši un viens otram līdz nāvei apnikuši kaušļi simboliski uzrūktu pretiniekam kādu dzēlību žanrā «pats muļķis!». Kaut gan, neieslīgstot jautājuma izklāstā, finanšu ministra vēstulē Saeimai lasāma interesanta, iepriekš plašākai publikai nezināma informācija. Respektīvi, konkrētā komentāra ietvaros nav tik būtiski, kuram taisnība - Šadurskim vai Elksniņam. Runa ir par absolūtu deputātu vairākuma intereses trūkumu.
Parādījušies grozījumi Likumā par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Manuprāt, diezgan bezkaunīgi. Proti, piesedzoties ar tēzi par nepieciešamību veicināt sabiedrības iesaisti politikā, tiek piedāvāts nelielus ziedojumus partijām ļaut uzskatīt par t. s. attaisnotajiem izdevumiem. Smalki - partiju finansiālās rocības vairošana izrādās teju vai pirmais darāmais darbs, lai mazinātu bezgalīgi piesaukto plaisu starp politisko eliti un sabiedrību. Turklāt kontekstā, kad citi mājsaimniecību izdevumi - piemēram, interešu izglītībai - attaisnoto izdevumu statusu nav izpelnījušies. Tomēr pieņemsim, ka man nav taisnība. Jebkurā gadījumā debatēt par šo ideju vajadzētu. Lika pagaidīt. Vienīgais, kas pieteicās runāt (ar autora nostājai līdzīgu argumentāciju), bija Viļums. Norunāja kā tukšā telpā - kolēģi tik «dragāja» tālāk ar grozījumus atbalstošu balsojumu.
Zāle atdzīvojās vien tad, kad vajadzēja panerrot Bondaru, kuram iekrita kā ziņotājam par kādu likumprojektu n reizes atkārtot, ka noraidīts Bondara partijas biedra Liepiņa priekšlikums - pirmais, otrais, trešais utt. O, nu paspīdzinām čali - lai gan kopējais balsojums tāpat skaidrs un tēma specifiska, prasām balsojumu par katru Liepiņa priekšlikumu atsevišķi. Tā teikt, lai biežāk izskan «noraidīts». Var, protams, arī tā, tomēr, atkārtošos, uz vispārējās garlaikošanās fona par citiem, daudz svarīgākiem jautājumiem tas izskatījās nelāgi.
Tiktāl nu esam - ja ņem vērā, ka aktīvākie debatētāji nereti runā niekus, vienalga jāpriecājas, ka kāds vismaz parlamentā kaut saņemas pieslieties kājās un pārvietot savu ķermeni līdz tribīnei.