«Šajos sabraukumos nepietiek laika, lai mēs kā komanda saspēlētos, sagatavotu kādas sadarbības. Tam vajag mazliet vairāk laika. To jau arī parādīja cikla pirmās spēles, kad gan mums, gan lietuvietēm kopā bija pāri četrdesmit kļūdām. Šādā situācijā nesanāk pārāk kvalitatīva spēle,» sarunā ar Dienu atzina basketboliste, kurai spēle Slovēnijā bija simtā viņas basketbolistes karjerā.
Šādā situācijā priekšrocība ir komandām, kuras jau iepriekš ir vairāk bijušas kopā un saspēlējušās?
Iespējams. Lai gan īsti tam nepiekrītu. Meitenes jau mēnešiem ilgi ir spēlējušas klubu sastāvā, iegājušas pavisam citā sistēmā. Izlasē ir pavisam citādi. Nezinu, kā ir citām, bet man ir grūtāk tik īsā laikā to ritmu sajust. Domāju, ka citām ir līdzīgi.
Vai Francijā treneri labprātīgi laiž tevi uz valstsvienību sezonas vidū?
Nav jau iespēju pretoties, jo spēlētājas uz izlasēm jālaiž. Protams, īsti apmierināts viņš ar to nav. Šādā divu nedēļu ilgā pārtraukumā viņam labāk patiktu, ja visas meitenes atpūstos un psiholoģiski noskaņotos sezonas beigām. Tagad grafiks sanāk saraustīts. No komandas uz izlasi braucu tikai es. Vēl saspēles vadītāja droši vien būtu Francijas izlases kandidātos, bet viņa ir lauzusi roku.
Vai attaisnojusies atgriešanās Francijā pēc vairāku gadu pārtraukuma?
Pirmais mēģinājums Francijā neiznāca tik veiksmīgs. Toreiz vēl biju jauna un nepieredzējusi. Tagad apzinos, kas tas par turnīru. Pati sezona sanāk ar kāpumiem un kritumiem. Tas attiecas gan uz komandu, gan mani pašu. Ir reizes, kad spēlējam ļoti labi, uzvaram pat ļoti labas komandas. To pašu Krievijas Spartaku vinnējām - tajā ir ļoti labas spēlētājas. Tajā pašā laikā Francijas čempionātā esam tikai desmitajā vietā. Dažās spēlēs, kur mūsu līmenis it kā ir augstāks, nokrītam līdz pretinieču līmenim, neizdarām lietas, ko mēs protam. Tagad galvenais ir iekļūt astoņniekā, lai spēlētu izslēgšanas turnīrā. Nantes klubs vienmēr ir spēlējis izslēgšanas spēlēs un kvalificējies Eiropas kausam, tas jāpaveic arī šoreiz.
Eiropas kausā, kurā izstājāties pret Spartak, veicās labāk?
Nepaveicās, jo pirms otrās spēles pret Spartak mūsu saspēles vadītāja salauza roku, tas bija ļoti liels robs sastāvā, bet kopumā kluba vadība bija apmierināta. Neviens negaidīja, ka to pašu Spartak uzvarēsim savā laukumā.
Francijas čempionāta vidējo līmeni varētu uzskatīt par spēcīgāko Eiropā?
Grūti salīdzināt. Krievijā un Turcijā apgrozās ļoti liela nauda, tāpēc tur ir iespēja piesaistīt ļoti labas ārzemnieces, arī ar WNBA pieredzi. Tas jau ļoti paceļ līmeni. Francijā ir lielāks uzsvars uz vietējām spēlētājām, kuras ir spēcīgas. Ne velti viņu valstsvienība regulāri ir starp spēcīgākajām. Man pašai tā ir ļoti laba vieta, lai joprojām attīstītos kā sportiste, lai gan neesmu jau vairs nekāda mazā. Turpinu strādāt un tiekties uz saviem mērķiem.
Kādiem?
Jāprogresē, jāspēlē labāk, jātiecas uz augstāku līmeni.
Viens no mērķiem varētu būt atgriešanās Eirolīgā, kur līdz šim tomēr esi nospēlējusi tikai vienu sezonu?
Tā ir sanācis. Iespējams, bijušas kādas ne tik labas izvēles komandu ziņā, kaut kur nav paveicies. Daudz ietekmēja pirms 2013. gada Eiropas čempionāta gūtā trauma. Skaidrs, ka vēlos tur atgriezties un sevi vēl pierādīt.
Savulaik, vēl spēlējot Kauņā, teici, ka nebija viegli pāriet no Eiropas kausa komandas uz Eirolīgas līmeni.
Atšķirība ir jūtama, īpaši jau grupu turnīros. Eiropas kausā izslēgšanas turnīra dalībnieces jau ir tuvu Eirolīgas līmenim. To jūt, arī spēlējot Francijas līgā, kur Eirolīgas komandas Burža un Vilnēva spēlē pavisam citā līmenī.
Savu līmeni turi valstsvienībā, kur esi aizvadījusi jau simt spēļu!
Ja godīgi, pati nemaz to nezināju. Tētis mājās pateica, ka man ir deviņdesmit deviņas spēles izlasē. Diezgan daudz, lai gan man pašai tā nemaz neliekas. Vēl joprojām šķiet, ka esmu šeit mazā. Tas ir liels pagodinājums, jo nav jau daudz spēlētāju, kurām ir tik daudz spēļu. Katru gadu treneri ir aicinājuši uz izlasi. Patīkami.
Vai kāda no šīm spēlēm ir palikusi atmiņā īpaši?
Neapšaubāmi tās ir olimpiskās spēles. Tās jau arī bija tad, kad tikai pamazām ienācu izlasē. Pavisam jauns līmenis. Bija neaprakstāmi spēlēt kopā ar Aneti [Jēkabsoni], Zani [Teilāni], Guntu [Baško], uz kurām pirms tam skatījos kā paraugu.
Pirmās pretinieces sanāca ļoti eksotiskas - Japāna, Angola, Senegāla.
Lai gan jau gadu pirms tam es trenējos izlasē, bija jābrauc uz skolu Amerikā, tāpēc uz veiksmīgo finālturnīru Itālijā netiku. Nākamajā vasarā tikām uz olimpiādi. Bija ļoti interesanti spēlēt pret neierasta stila pretiniecēm. Ļoti novērtēju arī iespēju klātienē redzēt visaugstākā līmeņa komandas. Ieraudzīju visaugstāko līmeni.
Vai tobrīd jau juti, ka vari tajā spēlēt?
Es, ja godīgi, biju mazliet nobijusies. Rokas un kājas trīcēja. Nezināju, ko darīt, kā darīt. Centos, kā labāk, bet pārkarsu. Bija uztraukums. Pamazām, esot tajā līmenī, pielāgojos.
Ar ko citādi bijuši starti Eiropas čempionātos?
Eiropas čempionātos arī katrā bijušas savas emocijas, sava pieredze, bet, kopš Itālijā komanda sasniedza pusfinālu un ieņēma ceturto vietu, tik augstu neesam tikušas. Tāpēc vienmēr čempionātu beigas izvērtušās ar tādu vilšanās un rūgtuma piegaršu. Ar neizdarīta darba sajūtu.
Vai nemērķējat pārāk augstu?
Noteikti ne. Vienmēr cerības cīnīties par augstākajām vietām bijušas pietiekami pamatotas, taču parasti kaut kas neizdodas. Kādā brīdī neaiziet spēle, un viss pajūk.
Kā komandas spēle mainās pie jaunā galvenā trenera Mārtiņa Zībarta?
Vēl ir grūti to novērtēt. Ilgāku laiku Mārtiņu zināju kā trenera asistentu, bet šīs nedēļu ilgās nometnes ir pārāk īsas, lai viņu iepazītu kā galveno. Zinām jau, ko treneri no mums grib, un cenšamies viņu idejas realizēt, taču nepietiek laika, lai riktīgi izveidotos kā komanda.
Vai nav liels kontrasts pēc Ainara Zvirgzdiņa agresīvā spēļu vadīšanas stila?
Tie ir dažādi raksturi gan laukumā, gan ārpus tā, bet es tam lielu uzmanību nepievēršu. Mums, spēlētājām, jau ir jāpielāgojas treneriem.
Kura metode labāk iedarbojas uz tavu spēli?
Ir brīži, kad vajag uzkliegt un pateikt kādu stingrāku vārdu, bet ir tādi, kad vairāk nepieciešams uzmundrinājums. Tur jau nevar būt vienveidīgas pieejas. Sievietes ir emocionālākas, tāpēc treneriem ar mums nav viegli.
Ko gaidi no spēles Lietuvā, kur iepriekš spēlēji čempionvienībā un Eirolīgā?
Sieviešu basketbols Lietuvā nav tādā līmenī kā vīriešiem, taču tik un tā viņu spēlētājas un treneri strādā ar ļoti lielu azartu, ar sev raksturīgo sportisko nekaunību. Viņām pašreiz ir pārejas periods, jo pirms iepriekšējā Eiropas čempionāta Lietuva bija pārliecināta par kvalificēšanos olimpiskajām spēlēm. Šobrīd viņas jau ir nonākušas situācijā, kad pret mums būs «būt vai nebūt» spēle, jo pēc vēl viena zaudējuma viņām praktiski vairs nebūs izredžu tikt finālturnīrā.
Kā tas var ietekmēt spēli Ķēdaiņos?
Šādā situācijā spēlēt nav viegli, jo virsroku var ņemt stress un apziņa, ka noteikti jāuzvar. Protams, var gadīties, ka viņas šī iemesla dēļ nospēlē tiešām ļoti labi, bet biežāk šādās reizēs spēlētājas cenšas katra pārāk daudz uzņemties spēli uz sevi un laukumā veidojas haoss. Skaidrs, ka šādā spēlē viņi būs pacentušies piesaistīt pēc iespējas vairāk līdzjutēju un radīt atmosfēru, kurā var parādīt vislabāko sniegumu.
Ķēdaiņi jau ir pietiekami tuvu, lai arī latvieši tribīnēs varētu dot pretsparu.
Zinu, ka mums būs diezgan liels atbalsts. Man pašai ir daudz draugu un paziņu, kuri gatavojas doties uz spēli. Dzirdēju, ka Basketbola savienība un fanu klubs Namejs organizē fanu braucienus.
Atmosfēra neradīs papildu uztraukumu?
Laukumā tik ļoti par to nedomājam. Vismaz vairāk pieredzējušām spēlētājām nevajadzētu rasties problēmām, jo esam pieradušas izslēgt no apziņas pretiniekiem veltītu atbalstu. Centīsimies iepriecināt mūsu līdzjutējus un uzlabot mūsu situāciju cīņā par vietu finālturnīrā.