Tikai tīrā ūdenī
Oficiālā peldsezona Latvijā sākās 15. maijā un turpināsies līdz 15. septembrim. Lai gan katram ir savas iecienītās pludmales, par oficiālām peldvietām Latvijā var saukt tikai 56. Tajās Veselības inspekcija (VI) jau paspējusi veikt pirmās ūdens kvalitātes pārbaudes, mikrobioloģisko piesārņojumu nekonstatējot. Tas nozīmē, ka peldūdens kvalitāte atbilst prasībām un peldēties ir atļauts. VI Sabiedrības veselības nodaļas vadītāja Solvita Muceniece Dienai skaidro, ka šādas pārbaudes ik mēnesi inspekcija veic, lai pasargātu cilvēkus no infekciju riska. Vasaras sezonā arī peldvieta ir uzskatāma par paaugstināta riska objektu.
Pēdējos gados peldūdens kvalitāte ir uzlabojusies. Šobrīd 80% gadījumos tā ir izcila, bet pārējos laba, kamēr 2012. gadā bijušas arī peldvietas ar zemu ūdens kvalitāti. Veicot operatīvo monitoringu, ik gadu gan ir pāris gadījumu, kad inspekcija kādā vietā nosaka peldēšanās ierobežojumus. Ierasti ūdens kvalitāte pasliktinās pēc ļoti spēcīgām lietusgāzēm, ūdenim, piemēram, ezerā ieskalojot «visādus labumus», tajā skaitā āra tualešu saturu.
S. Muceniece skaidro, ka piesārņots ūdens cilvēkam var izraisīt dažādas saslimšanas. Ja šāds ūdens tiek norīts, tas var izraisīt gastroenteroloģiskas saslimšanas, augšējo elpošanas ceļu, ausu, acu, ādas iekaisumus, dizentēriju, kā arī pat tādu nopietnu slimību kā vēdera tīfs. Te īpaši jāuzmana bērni. Vecāki nereti mudina viņus plunčāties «mazajās jūriņās», kur ir seklāks un it kā drošāks, bet vienlaikus ūdens kvalitāte tur noteikti būs sliktāka nekā jūrā.
Bīstama cilvēka veselībai ir arī toksisko zilaļģu savairošanās. Aļģu toksisko iedarbību raksturo neirotoksikoze, kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, elpošanas grūtības un alerģiskas reakcijas. Uz veselību sekas var atstāt arī dažādu ķīmiju izplūšana peldvietā.
Apmēram 100 neoficiālajās peldvietās līdzīgus monitoringus veic arī pašvaldības, taču, ja cilvēks izvēlas doties uz kādu citu sev zināmu peldvietu, pašam arī vajadzētu vismaz vizuāli novērtēt ūdens kvalitāti. Ja gadu no gada pludmale apmeklēta, tad pirmais signāls, ka tomēr kaut kas nav kārtībā, ir citādāka ūdens krāsa, nekā ierasts, vai iepriekš nebijusi smaka. Arī putas un eļļas plankumi ir signāli, ka ūdens kvalitāte nav laba. Nezināmā vietā uzmanība jāpievērš arī apkārtnei, tam, vai tuvumā nav, piemēram, atkritumu izgāztuves, caurules, no kurām ūdenī kaut kas ieplūst, vai netiek veikti būvniecības darbi, kas var piesārņot ūdeni. Arī bars ūdens putnu nav nekas vēlams peldētājam, jo tie var pārnēsāt infekcijas, atzīmē S. Muceniece.
Pārgalvība ar sekām
Diemžēl, ja skatās uz vasaras statistiku, ūdens piesārņojuma riskiem klāt pievienojas arī traumas. Ik gadu Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari nonāk 10-15 jauniešu ar kakla skriemeļu lūzumu un muguras smadzeņu bojājumu. Centra vadītāja Anda Nulle Dienai stāsta, ka situācijas ir tiešām traģiskas. Lecot uz galvas ūdenī gan piemājas dīķos, gan no tiltiem, jaunieši gūst ļoti nopietnas traumas. Šādu traumu rezultātā lielākā vai mazākā mērā cilvēks tiek paralizēts. Atsevišķos gadījumos traucējumi ir tik izteikti, ka pacients pats nespēj elpot un ir nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija, citreiz pat mūža garumā.
Visbiežāk ūdenī lecot pārgalvīgi jauni vīrieši, un A. Nulles praksē bijusi tikai viena jauniete, kura tikusi paralizēta pēc lēciena uz galvas ūdenī. Latvija negatīvā ziņā ir arī unikāla. Pēc speciālistes teiktā citur, īpaši Skandināvijā, šādas traumas ir retums. Piemēram, Dānijā skolās stāsta par traumatisma profilaksi. Arī Latvijā pareizais piegājiens būtu atklāta saruna ar bērniem un jauniešiem.
Sarunu un izglītošanas nepieciešamībai piekrīt arī Mārtiņš Karnītis. Jūlijā būs jau 13 gadu, kopš viņš ir ratiņkrēslā. Toreiz pārgalvība maksāja dārgi - karstā vasaras dienā, lecot ūdenī uz galvas, viņš lauza mugurkaulu. Mārtiņš strādājis autoservisā, un autosports ne pa jokam aizrāvis, tāpēc ar draugiem aizbraucis uz Liepājas ralliju. Lēcis dīķī vienreiz, otrreiz, un tad pēkšņi vairs nekustējušās kājas un rokas! Tagad viņš saka: «Traumas sākas ar vārdiem - paskaties, kā es varu!»
Pirmie gadi viņam nav bijuši viegli, jo bija jāmācās no jauna pat tādas elementāras lietas kā ēst un saģērbties. Tagad Mārtiņš joprojām ir ratiņkrēslā, taču vienlaikus ir ļoti aktīvs, vadot gan savu uzņēmumu, gan konsultējot Vaivaros, gan darbojoties Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrībā. Arī sports ir viņa ikdienas daļa. Mārtiņš Dienai saka, ka nevienam sargu pielikt klāt nevar un varbūt neiedarbosies arī frāze, ka nevajag būt pārgalvīgam, bet sarunas ir nepieciešamas, jo, iespējams, kāds ieklausīsies un izdarīs secinājumus. Viņš runāt ar jauniešiem devies uz skolām un daudziem pasākumiem. Daži tikai pasmejas un varbūt pat īsti neklausās, bet kādā brīdī dzirdētais var ataust atmiņā, un tad jau sarunas nebūs bijušas veltīgas.