Nekas cilvēcisks nav svešs arī Saeimas deputātiem. Piemēram, greizsirdība, ja kolēģim tiek lielāka mediju uzmanība. Tad nu, pamatoti pieņemot, ka 23. aprīļa plenārsēdē par galveno zvaigzni var kļūt Liepiņš, tautas kalpi nolēma laurus «reģionāļu» līderim neatdot. Laimīgā kārtā iegansts nebija tālu jāmeklē - darbakārtībā bija sabiedrībā jau iepriekš apspriestie Grozījumi Izglītības likumā.
Uzreiz jāsaka, par tikumību un seksu runāt gribošie bija sagatavojušies godam. Kā izteicās Liepiņa partijas biedrs Brīvers: «Biju jau gatavojis šodienai asu, iznīcinošu runu, lai sakautu pretējo viedokļu paudējus.» No sirds Latvijai pārstāvošā Šimfa sarīkoja veselu postmodernisma uguņošanu, citu pēc cita savā runā piesaucot Mahatmu Gandiju, dievturus, Imanuelu Kantu, Aristoteli un vēl, un vēl. Arī citi tautas priekšstāvji bija rūpīgi studējuši tēmu, īpaši koncentrējoties uz specifiskiem aspektiem. Piemēram, Nacionālās apvienības biedrs Kiršteins demonstrēja teicamas pornogrāfisko filmu zināšanas, aizrādot oponentiem, ka ir ne tikai luga Romeo un Džuljeta, bet arī attiecīgas ievirzes filma Trīs Romeo jautrie piedzīvojumi. Savukārt ZZS politiķis Seržants bija kārtīgi iepazinis, kādas sekas uz pusaudžu seksualitāti atstāj Greja piecdesmit nokrāsas: «Šobrīd 8. klases meitene var cilvēku labāk sasiet nekā uztamborēt šallīti.»
Kaimiņš rosināja kolēģus uz plašāku diskusiju: «Labāk definēsim to, kas ir netikumīgs. Davai!» Diemžēl priekšlikums neguva atbalstu, jo, kā inteliģencei pienācīgi iecietīgā tonī aizrādīja «nacionāle» Rībena: «Kas ir tikumīgs un kas ne - normālā sabiedrībā to zina katrs melnstrādnieks un katra trauku mazgātāja.»
Vienotības deputāts Adamovičs, šķiet, nevēloties šķist saviem Latgales vēlētājiem nepieņemami liberāls, uzsvēra, ka savās aktiera gaitās «es nevis Džuljetu tēloju, bet Romeo», tomēr nesamierināmās Saskaņas Elksniņš bija nepielūdzams: «Mums tās debates principā ir nonivelētas līdz tēzei «vai nu priekšā, vai pakaļā».»
Bija gan politiķi, kuriem šī tik noderīgā domu apmaiņa likās lieka. Piemēram, Vienotības Ķirsis pilnīgi nepamatoti gremdējās šādās asociācijās: «Ja Kremlī šobrīd tiek izstrādāta kāda hibrīdkara taktika priekš Baltijas valstīm, tad viņi noteikti to izstrādā tikai priekš Igaunijas un Lietuvas, jo latvieši tāpatās viens otram pārgrauzīs rīkli un paši tiks galā.» Par laimi, tādi kā Ķirsis palika mazākumā.
Rezumējot: cik gan būtu brīnišķīgi, ja parlamentārieši tikpat centīgi gatavotos arī citu - ne tikai tikumību skarošu - jautājumu iztirzāšanai.