Nākamajā dienā zvanīju vecākiem. Lai gan klausuli pacēla tēvs, pateicis pāris īsu teikumu, viņš bez atvadīšanās un liekas runāšanas to nodeva mammai. Kā parasti. Telefons ir viena no tām ierīcēm, pret ko tēvam ir kaut kāda neizskaidrojama bijība un vienlaikus riebums. Tāpat kā pret daudziem citiem mehāniskiem vai elektroniskiem cilvēces izgudrojumiem. Man ir aizdomas, ka tieši šī iemesla dēļ viņš nekad mūžā nav lolojis vēlēšanos iemācīties braukt ar auto un nekad nav izrādījis vēlmi ķimerēties ar kādiem mehānismiem. Elektrisko urbjmašīnu viņš kaut kā vēl ir pieņēmis, bet elektrisko skrūvgriezi gan laikam uzskata par ķecerību.
Kaut gan naktīs vēl pieturējās sals un pirms dažām dienām bija snidzis slapjš sniegs, tēvs jau rosījās pa dārzu. Šķērslis nebija pat slimība, par kuru ģimenes ārste bija izteikusi aizdomas, ka tas varētu būt plaušu karsonis.
- Un ko tad viņš tur dara? - es mammai vaicāju. - Vai jau ir atziemojis savus mošķus?
- Ir, ir, - viņa nopūtās.
- Vai ir arī kāds jauns?
- Ir jau, ir. - Atbilde atkal izklausījās pēc nopūtas.
Nolēmu nedēļas nogalē aizbraukt apskatīties. Nebiju pie tēva un mammas ciemojies jau labu laiku.
Iebraucot sētā, jau pa gabalu manīju dārzā izvietos tēlus. Pavasaris bija atkāpies, līņāja smalks lietus, viss bija pelēkbrūns un drūms, un tikai noplakušajā zālājā ziedēja sniegpulkstenīšu čemuri.
Tēvs uzvārīja kafiju. Skatījos pa logu uz mošķiem un pamanīju, ka ir izmainīts to novietojums.
- Nu, jā, lai nebūtu garlaicīgi, - viņš teica.
- Un dažus jau viņš arī sadedzināja, - mamma piebilda.
- Tos, kuri tev īpaši nepatika? - vaicāju.
- Tos, kuri bija sapuvuši! - stingri noteica tēvs.
- Bija jau diezgan ilgi kalpojuši, samiernieciskā tonī piebilda mamma.
- Kalpojuši, - es atkārtoju un iesmējos.
- Nu, jā, tas jau koks, viņi bojājas, - skaidroja tēvs. - Redzi, ja būtu daudz naudas, viņus varētu apstrādāt… ar laivu laku.
- Laivu laku?
- Nu, jā, laku, ar ko lako koka laivas. Tad gan nekas viņiem nenotiktu.
Brīdi klusēju.
- Man jau likās, ka var ar antiseptiķi, sliktākajā gadījumā kaut vai apdedzināt…
Tomēr šķita, ka neko citu, izņemot laivu laku, tēvs īsti nebūtu gatavs pieņemt.
Izgājām laukā. Apskatīt radījumus un sniegpulkstenītes tuvāk. Lietus bija pierimis.
Tēvs steidzās pa priekšu, mamma vēl kavējās priekšnamā, vilka jaku, āva zābakus. Sekoju tēvam un uz taciņas iekāpu kaķa vēmekļos.
- Klausies, - tēvs, neatskatīdamies un turpinādams iet pa priekšu, teica. - Tev jāparunājas ar brāļiem un māsu.
- Par ko?
- Kur dzīvos mamma, kad manis vairs nebūs. Un ko darīs ar šito dzīvokli.
- Vai tad tu jau taisies uz Kukaiņciemu? - vērodams tēva nasko gaitu, prasīju.
- Man ir tāda sajūta. - Tēvs apstājās un atskatījās.
Pienāca mamma, un viņš par to vairs nerunāja.
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās