Par šo kaunu atgādināja tieši Apaļmamma-Pirmmāte, un viņa bija tā, kas atmiņā atsauca ekspedīciju ar ķerru un manu nevēlēšanos pēcāk pat labākajam draugam klasē izpaust, ar ko gan vasarā esmu nodarbojies. Uzklausot visus šos Apaļmammas-Pirmmātes pārmetumus un smokot zem to svara, par aizmigšanu vairs nevarēja būt ne runas, taču arī pagrozīties, lai iekārtotos ērtāk un varbūt viņu aizbaidītu, nebija iespējams. Kā un kur viņa pazuda, man tomēr beidzot iemiegot, nav ne jausmas. Laikam uz īsu brīdi nogurums mani bija pievārējis, bet, kad atvēru acis, viņa jau bija prom. Parasti pēc Apaļmammas-Pirmmātes apciemojumiem es visu nākamo dienu, bet reizēm arī aiznākamo, jutos tā, it kā visu nakti būtu sists.
Kādu citu viesi es ilgu laiku nespēju atpazīt. Arī viņš pie manis mēdza ierasties naktīs, taču vai nu tāpēc, ka parasti tas notika tādās reizēs, kad biju drusku par daudz iedzēris, vai kāda cita, man nezināma, iemesla dēļ es viņu pat lāgā nevarēju saskatīt. Es zināju, ka viņš tur ir, taču nekāda konkrēta apveida vai formas nebija. Viņš nelīda gultā, pat nemēģināja man tuvoties, vienkārši uzkavējās manā guļamistabā, ievilcies pašā tumšākajā kaktā, un vienīgais, ko dzirdēju, bija viņa elpa. Viņš elpoja strauji, kā pēc kāpiena pa kāpnēm, un īpaši nepatīkamu šo elsošanu darīja tāda kā mikla šņaukāšanās - viņš šņurkājās kā mazs bērns, kurš cenšas elpot caur degunu, lai aukstā laikā caur muti nesavilktu plaušās ziemas gaisu. Nojausma par to, kas viņš varētu būt, nāca tikai tad, kad atskārtu, ko viņš man atnesis. Es vienkārši nespēju atcerēties, kaut sitiet mani vai nost! Es nespēju atcerēties, kas bija tā svarīgā lieta, par kuru biju nodomājis vēl pirms aizmigšanas un kuru man noteikti bija jāpagūst izdarīt nākamajā dienā. Es nespēju atcerēties, kur esmu licis tās četras savas jaunības dienu fotogrāfijas, ko reiz man bija uzticējis tēvs, piekodinot, ka noteikti tās vēlēsies saņemt atpakaļ. Vai varbūt viņš man tās nemaz nebija devis? Es nespēju atcerēties. Es nespēju atcerēties, kur palicis mans augstskolas diploms. Es nespēju atcerēties, vai automašīnas apdrošināšana ir vai nav beigusies un kad būs jādodas uz nākamo tehnisko apskati. Es nespēju atcerēties, vai ārdurvis esmu aizslēdzis vai varbūt aizmirsis un atstājis vaļā. Es nespēju aizmigt, taču arī celties augšā nedrīkstēju, jo istabā bija viņš. Tas sēdošais purva velns, kas neizskaidrojamā kārtā bija pazudis no tēva izstādes. Brīdī, kad sapratu, ka tas ir viņš, pamanīju, ka vaļā palikušas drēbju skapja durvis. Man gan šķita, ka pirms gulētiešanas esmu tās aizvēris. Lai gan varbūt es kļūdījos - velns, pat to es nespēju atcerēties.
Dažu nakti pie manis grabēdams atvēlās Akmens Sniegavīrs - no diviem palieliem laukakmeņiem veidotais tēls bez rokām, kājām un sejas. Viņa pārmetumi bija mēmi, viņa ierocis bija bezspēcība. Viņš atsauca atmiņā visas tās reizes, kad kāds kaut kur par mani ir teicis ko netīkamu, pamatoti vai nepamatoti aizskarošu.
(Turpinājums 12. augusta numurā)