gadā SS karavīru vervēšanai izmantoja plakātu, kurā bija attēlots vācu kareivis tipiskajā nacistu armijas formastērpā, bet blakus - dāņu kareivis vikinga tērpā. Uzraksts vēstīja: «Par Dāniju, nāvi boļševikiem!» Neskatoties uz to, ap 60% skolēnu, pat centīgie un vēsturi zinošie, plakātu interpretēja tā, ka dāņu ieroči ir novecojuši un viņi iet karot ar zobeniem kā senos laikos.
Skolotājs uzsver - lai labāk apgūtu vēsturi, ir nepieciešams veidot konkrētus vizuālos tēlus par katru noteikto laika posmu, jo laikmeta imidžs palīdz gan izprast, gan atcerēties. Tā V. Klišāns nonācis pie idejas kā papildu materiālu stundās izmantot fragmentus no mākslas filmām. Tās ir gan sižetiski saistošas un palīdz noturēt bērnu uzmanību, gan vizuāli raksturo laika posmu, par ko stundā ir runa. Protams, ne visās filmās vizuāli parādās konkrētā laika posma patiesie rekvizīti un vide. Šādos gadījumos skolotājs kopā ar audzēkņiem filmās meklē kļūdas, stilizācijas.
Izmantojot šo paņēmienu, mācību stundu darbs tiek organizēts, skolotājam vispirms prezentējot attiecīgo tēmu skolēniem, sniedzot pārskatu par vēstures perioda specifiku, aktualitātēm, nozīmi plašākā kontekstā. Tad seko filmu fragmentu skatīšanās, savukārt pēcāk skolotājs un skolēni diskutē par redzēto, izsaka savus vērojumus un viedokli.
Atkarībā no tēmas skolotājs mēdz uzdevumu un diskusijas jautājumus dot jau pirms filmas skatīšanās - lai bērni vērotu un pievērstu uzmanību noteiktām detaļām. V. Klišāns uzskata, ka laba mākslas filma ir pielīdzināma kvalitatīvai daiļliteratūrai un skolotājiem nevajadzētu būt skeptiskiem pret filmu kā papildu mācību līdzekli. Šādi abstraktā vēsture skolēnu uztverē kļūst reāla.
Skolēni labprāt skatās filmas un tās pārrunā - gan tāpēc, ka tas ir interesants veids mācību stundu dažādošanai, gan tāpēc, ka mūsdienu jauniešiem, kas aug tehnoloģiju laikmetā, kur liela loma ir informācijas uztverei ar vizuālu tēlu palīdzību, šādi ir vieglāk uztvert, saprast un atcerēties faktus, kas citādi būtu abstrakti un šķietami tāli no reālās dzīves. Vienlaikus skolēniem rodas ieskats arī kino valodā, kino vēsturē un tapšanā.
Filmas V. Klišāns izmanto vidusskolas klasēs, mācot gan pasaules, gan Latvijas vēsturi. Skatoties uz pieejamo vizuālo materiālu, lielāka daudzveidība tēmu klāstā un pieejamībā ir starp ārzemju filmām, par Latvijas vēsturi kinolenšu ir samērā maz un neviennozīmīgas kvalitātes, filmās ir daudz noviržu no vēsturiskās patiesības, taču, mācoties par padomju laiku un, piemēram, cenzūru, daudzi kinodarbi kalpo par lielisku vizuālo liecību. Gan kvalitātes, gan vēsturiskā patiesīguma ziņā atbilstošu filmu izvēle ir liela skolotāja atbildība, un tam rūpīgi jāseko līdzi, lai skolēniem neveidotos maldīgi priekšstati. Daudz jāskaidro un jādiskutē, taču šādu metodi iespējams izmantot gan vēstures, gan citu humanitāro mācību priekšmetu apguvei. Papildmateriāli dabaszinātņu mācīšanai var būt arī dokumentālo filmu fragmenti.