Nezinu, vai tā ir sakritība, bet šo tēmu aktualizēju jau pirms vairāk nekā mēneša - pēc tam, kad dzirdēju Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāja Ainara Latkovska teikto, ka rīcības plāns X stundā ir valsts noslēpums, tomēr visi, kam tas esot jāzina, esot informēti. Un esot skaidrs, kā informāciju nogādās pārējiem. Toreiz Facebook lapā uzrakstīju rakstu ar retorisku jautājumu: pašvaldībām ārkārtas situācijās nav nekādas lomas, ka pat to vadītājus nekādā veidā neinformē? Jo ar mums neviens nebija runājis - ne no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, ne no citām struktūrām. Bet jautājumu mums, protams, ir ļoti daudz. Sajūta, ka tas deva tādu kā grūdienu - pēkšņi sāka pienākt dažādu iestāžu vēstules, lai sniedzam atbildes uz konkrētiem jautājumiem, tika sarīkots šāds seminārs.
Kāpēc pašvaldībām tas aktuāli
Pirmais, ko darīs iedzīvotāji kādu problēmu gadījumā, - nāks uz pašvaldību un prasīs, kā rīkoties - mukt prom vai palikt, kas ar apgādi, aizsardzības līdzekļiem. Bet mums šobrīd nav skaidrības pat par šķietami tik elementāru lietu civilās aizsardzības jomā kā gāzmasku pieejamība. Pašvaldībai to nav. Vai ir valstij? Kurš izplatīs vajadzības gadījumā? Ja izrādīsies, ka jābrauc kaut kur centralizēti tās saņemt, tas nozīmē, ka zaudēsim attiecīgajā situācijā tik vērtīgo laiku. Tad varbūt pašvaldībām jānodrošina gāzmasku krājumi uz vietas? Bet tad jābūt vienotai to glabāšanas, sertificēšanas un izdalīšanas sistēmai.
Nākamā lieta - dzeramais ūdens. Mums katrā ciematā ir ūdens urbumi, bet sūkņi ir elektriski darbināmi. Ja nav elektrības (un tur nevajag nemaz globālus apdraudējumus, pietiek, ka līnija sabojāta), labi, var lietot ģeneratoru. Taču problēmu ar degvielas piegādēm gadījumā jāparedz iespēja sūknēt ūdeni ar rokas pumpi.
Bet tam visam ir jābūt aprakstītam konkrētās instrukcijās.
Jā. Tāpat jautājums par medikamentu, pārtikas dalīšanu, kas acīmredzami ir pašvaldības funkcija, jo mums ir vistiešākais kontakts ar cilvēkiem. Bet tad gribētos zināt, kurš, no kurienes un ko piegādās, vai mums pašiem būs jābrauc kaut kam pakaļ. Ja tā, tad uz kurieni. Es zinu, ka ir Ministru kabineta normas, kuras nosaka devu vienam cilvēkam, bet jau šobrīd dienesti atzīst, ka visiem nepietiks. Tad pasakiet, kas pietiks, kas nepietiks, lai trūkstošos krājumus varam izveidot pašvaldībā uz vietas. Par to ir jārunā - ko valsts garantē un ko pašvaldības. Tam jābūt atrunātam un koordinētam. Un lai visām pašvaldībām izpratne tuvinātos kaut kādai vienotai izpratnei.
Ja ir kādas lietas šajā jomā, kas noslepenotas, varbūt pašvaldību vadītājiem jādod pielaide kaut zemākā līmeņa noslēpumiem, lai pašvaldības vadītājs varētu pateikt, ziniet, mīļie iedzīvotāji, es esmu pārliecinājies, varu jūs nomierināt, ka ir skaidrība par rīcību konkrētās situācijās. Šobrīd pašvaldību vadītājiem daudzi dokumenti nav pieejami, un šāds informatīvais seminārs bijis tikai viens.
Vajadzētu vairāk?
Ir jābūt reālām mācībām. Mums katrai pašvaldībai ir atšķirīga izpratne par it kā līdzīgām lietām. Tas ir normāli, jo katrs raugāmies no savas teritorijas.
Bet pieminētais seminārs bija ļoti labs jau ar to vien, ka tā vispār bija. Bija gan teorētiskā, gan reizē arī praktiskā daļa - izspēlējām situāciju, ko darīt reālu terorisma draudu gadījumā. Bet tāpat mums vēl ir daudz jautājumu - pie kā kurā brīdī vērsties, kam zvanīt. Par materiālo nodrošinājumu man bija jautājums - es labprāt aizbrauktu un paskatītos, uz ko tad Carnikava var pretendēt. Ziniet, visas amatpersonas saminstinājās, jo vienas materiālās rezerves glabājas Somijā, citas vēl kaut kur, kaut kas laikam ir arī uz vietas, bet visiem ar to nepietiks. Tad būs tā, «kas pirmais brauks, tas pirmais mals»? Tad tik un tā jautājums: kur jābrauc? Tas uzreiz atsauca atmiņā tos laikus, kad arī degviela materiālajās rezervēs bija tikai uz papīra.
Daži kolēģi seminārā uzdeva jautājumu: ko darīt situācijā, ja ir nobloķēti visi sakari. Piemēram, neiet internets un mobilie telefoni. Ziniet, atbilde bija, kas principā esot nereāli. Gribētos tam ticēt. Bet būtu jāgatavojas arī iespējai, kad nedarbojas arī sakari. Ārkārtas situācijas taču var būt tik dažādas.
Latvijā ik pa laikam tiek ziņotas trauksmes sirēnu pārbaudes. Lielajās pilsētās varbūt tās ir efektīvas, bet vai arī novados?
Visus ar sirēnām nevar apziņot, jo tās nav paredzētas lieliem attālumiem. Pēc būtības tad iedzīvotāji jādala divās daļās - vieni, kas ir sirēnu tuvumā, un otri, kas būtu jāinformē, pašvaldības policijai apbraukājot teritoriju un ar ruporu izziņojot. Bet lielā daļā Latvijas novadu nav pašvaldības policijas. Arī šis ir jautājums, uz kuru atbildes īsti vēl nav.
Kādi secinājumi pēc semināra?
Noteikti aktualizēsim savu civilās aizsardzības plānu. Pašvaldības mājaslapā izveidosim sadaļu par civilo aizsardzību, turklāt nevis tāpēc, lai ieliktu tur formālo plānu, bet gan informāciju par nepieciešamo rīcību konkrētos gadījumos. Pašvaldības avīzē publicēsim norādījumus par rīcību dažādās dzīves situācijās. Noteikti padomāsim, ko no materiālajām rezervēm mēs varētu glabāt tepat uz vietas. Tāpat domāsim par mācībām pašvaldībā. Ja paskatāmies, kā māca karavīrus - atkārto vienu un to pašu tik ilgi, kamēr viss notiek automātiski. Tāpat jārīkojas civilajā aizsardzībā. Ar atsevišķiem semināriem, kur laiku pa laikam pulcējas cilvēki ar atšķirīgu izpratni, vien nepietiek.
Paši jau nevarat radīt savu civilās aizsardzības sistēmu. Tam visam jābūt centralizēti koordinētam. Arī apmācības jārīko ekspertiem.
Ir VUGD deleģēts pārstāvis, ar kuru šajos jautājumos sadarbojamies. Es šobrīd esmu viņam palūgusi, lai sagatavo reālu mācību plānu.
Ir sajūta, ka valdības struktūras situāciju izprot un turpmāk veidos ciešāku sadarbību ar pašvaldībām?
Es domāju, ka jā. Ja neapstāsies pie tā, ka vienu reizi bijis seminārs, kādā ailītē pēc tā ielikts ķeksītis par to, ka informēti. Vēlreiz uzsveru: ir nepieciešamas regulāras mācības. Mums viss uzsvars jāliek uz prevenciju tā, lai pašvaldības un vietējie iedzīvotāji zinātu un saprastu, kā jārīkojas, ja nu kas notiek. Tā, lai X stundā nebūtu jāmeklē attiecīgā informācija Aizsardzības vai Iekšlietu ministrijas mājaslapā. Tam visam jābūt vienotā dokumentā skaidri aprakstītam un informācijai par rīcību krīzes situācijā saprotamā veidā savlaicīgi pasniegtai iedzīvotājiem. Tās var būt informatīvas lapas, ko varam nogādāt ikvienā pastkastītē un ko cilvēki varētu glabāt redzamā vietā. Kaut vai ar dienestu telefonu numuriem. Jārēķinās, ka mums liela daļa ir pensionāri, kuriem nav iespēju vai ieraduma lietot internetu.