Likteņa ironija: kad Saeima nobalsoja par pašreizējo Ministru kabinetu, daudziem likās - ļoti iespējams, arī pašai koalīcijai, - ka šīs valdības galvenais uzdevums būs puslīdz mierīgi, sarunvalodā izsakoties, neizdarot straujas kustības, nodzīvot līdz parlamenta vēlēšanām rudenī. Straujuma kā dāma un inteliģents cilvēks droši vien rupjus komentārus par nepateicīgo likteni zem deguna sev nebubina, tomēr nepārprotami - iepriekš iecerētais ritms, stils un risināmo problēmu loks no pašiem politiķiem neatkarīgu iemeslu dēļ nu vairs neder. Vienlaicīgi arī skaidrs, ka kardināli jaunās situācijas dēļ valdību nemainīsim. Ir izskanējušas bažas par aizsardzības ministra piemērotību šim amatam, tomēr jāatceras, ka ne jau Vējonis, bet Bērziņš ir bruņoto spēku «augstākais vadonis» (ja lietojam precīzu apzīmējumu) un vada Nacionālās drošības padomi. Līdz ar to pirms sakām, ka šī valdība kaimiņos notiekošā kontekstā ir pārāk piekāpīga, neizlēmīga utt., jāatceras arī Valsts prezidenta posteņa lielā nozīme un tā pašreizējā ieņēmēja personība. Ar visām no tā izrietošajām sekām - te nu nevajadzētu lolot ilūzijas.
Ja runā par valdību, tās locekļiem var rasties bezspēcības sajūta un apātija. Cilvēciski tas saprotams, jo neko ietekmēt Krievijas rīcībā mēs nevaram, varam tikai mēģināt prognozēt sekas. No tā, ka Straujuma ik nedēļu apciemos kādu armijas daļu, nevienam vieglāk nepaliks. Arī no teikuma «aktīvi konsultējamies ar mūsu starptautiskajiem partneriem» atkārtošanas. Vienlaicīgi valdība var iekšpolitisko gaisotni ietekmēt ļoti būtiski, te divritenis nav jāizdomā. Kā jebkurā krīzes situācijā svarīgi, lai lēmumi būtu sabiedrībai vismaz saprotami, lai nebūtu tā, ka starptautiskā situācija tiek piesaukta kādu tēriņu a, b un c samazināšanai, savukārt izdevumus x un y šī starptautiskā situācija nez kādēļ neietekmē.
Tradicionāli der ieklausīties, ko saka Vilks, tomēr tikpat tradicionāli finanšu ministra teikto vajadzētu pārtulkot sabiedrībai saprotami, jo ministrs, šķiet, vairāk domā, ko viņam nāksies teikt un par ko cīnīties Briselē. Vilka paustais skan apmēram tā: sliktais scenārijs būtu, ja visas šīs jezgas rezultātā Latvijai varētu būt lielāks budžeta deficīts, nekā plānots. Tas savukārt nozīmē, ka summas, ko varētu novirzīt labākiem mērķiem, nāksies maksāt par deficīta finansēšanai aizņemto naudu. Lai gan Latvijas amatpersonām līdz šim nav sevišķi veicies ar skaidrošanu, ka budžeta deficīts nav vienkārši grāmatvedisks lielums, pieņemsim, ka šoreiz tas izdosies. Un sabiedrības vairākums akceptēs, ka tos tēriņus, kurus vēl pirms dažiem mēnešiem uzskatījām par iespējamiem, atļauties tomēr nevarēsim. Un tad, apmēram augustā-septembrī, Straujumas valdībai nāksies pamatot, cik taisnīgi un tālredzīgi šī plānu pārskatīšana notiek. Savukārt, lai ļaudis kaut cik noticētu tad, valdības lēmumiem jābūt kaut cik saprotamiem jau tagad. Pagaidām tas neizdodas.