Proti, pirms produkts nonāk pie patērētāja, vairāki tirgus dalībnieki - ražotāji, pārstrādātāji, mazumtirgotāji - tam pievieno savu vērtības daļu un ietekmē galīgo cenu, kuru maksā pircējs. Diemžēl pēdējā desmitgadē mazumtirgotāji ievērojami koncentrējušies, pārtopot par Maxima, Rimi, Lats, Top! u. c. un radot pārējiem tirgus dalībniekiem ierobežotas iespējas panākt izdevīgus nosacījumus. Par noteicējiem pārtikas produktu cenu veidošanā kļuvuši nevis ražotāji, bet gan tirgotāji.
Rezultāts nav iepriecinošs - mazumtirgotāji vēlas preces pārdot aizvien dārgāk un iepirkt - aizvien lētāk. Taču kurš no šiem ķēdes posmiem - ražotājs vai tirgotājs - tautsaimniecībai dod lielāku pievienoto vērtību? Kādēļ, samazinoties konkurencei un pieaugot veikalu tīklu alkatībai, būtu jācieš visiem Latvijas iedzīvotājiem?
Protams, ražotāju nespēju panākt izdevīgākus nosacījumus attiecībās ar mazumtirgotājiem var uzskatīt par parastu un leģitīmu parādību komerciālajās attiecībās, taču ļaunprātība šādu atšķirību izmantošanā rada negodīgu tirdzniecības praksi. Tā ir pretrunā labticīgiem un godīgiem darījumiem, tādēļ jau kopš 2010. gada Eiropas Savienības (ES) līmenī tiek apspriesta nepieciešamība šo jomu regulēt. Pirms pāris gadiem pat pieņemta attiecīga Eiropas Parlamenta rezolūcija, bet spriediet paši, cik nu tālu šajā jomā esam tikuši. Līdz ar to negodīgās tirdzniecības prakses apstākļos vietējiem ražotājiem joprojām nav iespēju sevi aizstāvēt.
Tādēļ pamatoti var uzskatīt, ka mazumtirgotāju tīklu koncentrācija tautsaimniecībai ir kā slimība, kas novājina visu organismu. Konkurences trūkums šiem tīkliem ļauj izvērsties arī citās nozarēs, piemēram, loģistikā. Šobrīd katram «cienījamam» tīklam ir savs loģistikas centrs, bet ražotājam, kurš vēlas ieņemt vietu kāda veikalu tīkla plauktā, jāsamaksā vidēji nieka 7,5% par preces nogādāšanu līdz letei, jo loģistikas uzņēmumu paši izvēlēties nevar. Tādējādi no vairāku miljardu eiro pārtikas preču apgrozījuma mazumtirgotāju tīklos ieņēmumi par šādu loģistiku vien ir aptuveni 150 miljoni eiro.
Ražotājiem, protams, ir iespēja sākt tiesvedību pret mazumtirgotājiem, taču bieži tā nav efektīva, bet dārga un laikietilpīga problēmas risināšanas metode. Turklāt saprotams, ka mazumtirgotājs ar «kaprīzu» ražotāju vairs nevēlēsies sadarboties, un šādas pamatotas bailes redzamas katra ražotāja acīs, debatējot par nepieciešamību šo jomu regulēt.
Kā izriet no Eiropas Komisijas 2014. gada paziņojuma par negodīgas tirdzniecības prakses novēršanu uzņēmumu savstarpējā pārtikas apgādes ķēdē, ES dalībvalstīs šis jautājums tiek risināts atšķirīgi, taču nav šaubu, ka negodīgas tirdzniecības prakse ir problēma, ko nedrīkst atstāt bez uzmanības. Tādēļ arī Latvijas politiķiem beidzot jāizdara savs melnais darbs - nepieciešama stratēģija un vienlaikus arī tai atbilstošs tiesiskais ietvars negodīgās tirdzniecības prakses izskaušanā. Arī mazumtirgotājiem jānāk klajā ar savu iniciatīvu, piemēram, atklājot veikalu uzcenojumu kādai pārtikas preču grupai vai informējot ražotājus par tiesībām vērsties Konkurences padomē norēķinu termiņu nosacījumu vērtēšanai. Vienīgi šādi var novērst smagnējās situācijas ietekmi uz patēriņa preču cenu pieaugumu.
*Saeimas deputāts (Saskaņa)