Taču jau pēc brīža daktere nomaina bargo toni un dzidri smejot teic: «Esmu tāda sīka čirka, tik veca un tik vieglprātīga, kādas otras nav!» Sarmītei Baltkājei ir apbrīnojama humora izjūta un izcilas darba spējas. Viņa joprojām ir ierindā, kaut 1. oktobrī svinēs 80 gadu jubileju. Onkoloģe šo faktu neslēpj, tāpat kā to, ka pirms astoņiem gadiem arī viņai atklāja krūts vēzi. To veiksmīgi izoperēja. Sarmīte Balktkāje pārliecināta: «Ja mūsu sabiedrības dāmas, kuras bijušas manas pacientes, tāpat kā ārzemju kino dīvas stāstītu par savu slimību, viņas iedvesmotu pārējās sievietes drošāk un laikus doties pie ārsta, cīnīties un uzvarēt.»
Darbā bez iesildīšanās
Sarmītes Baltkājes dzīve ir laimīga. Pirmām kārtām tāpēc, ka daktere atradusi savu aicinājumu: «Ķirurga iemaņas apguvu vēl studiju laikā, kad Bērnu klīniskajā slimnīcā asistēju izcilo ķirurgu Induļa Bākuļa un Tamāras Čēmas operācijās. Tur veidojās iemaņas ķirurģijā. Pēc studijām kopā ar kursa biedru, toreiz jau manu vīru Jāni Baltkāji mūs aizsūtīja uz Ilūkstes slimnīcu. Tā bija īsta dzīves skola - ko tikai nenācās darīt! Izmežģījumi, lūzumi, apdegumi, nocirsti pirksti, plīsušas čūlas! Darba bija pilnas rokas, strādāju vētraini, un man viss patika, jo visu dzīvē darīju un joprojām daru fiksi, arī strādāju ātri. Uz Ilūksti smagākos gadījumos palīgā brauca Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas nodaļas vadītāja ķirurģe onkoloģe Rasma Ceplīte, un es viņai asistēju. Laikam jau daktere manī kaut ko saskatīja un piedāvāja darbu Stradiņos. Sāku tur strādāt 1962. gadā. Ceplīte mani dresēja nežēlīgi, un par to esmu pateicīga.»
Šogad 4. maijā Sarmīte Baltkāje saņēma Triju Zvaigžņu ordeni par mūža ieguldījumu medicīnā, onkoloģijas un ķirurģijas attīstībā Latvijā, īpaši krūts vēža pacienšu veselības aprūpē un ārstniecībā. Dakteres lolojums ir arī krūts vēža pacientu atbalsta biedrība Vita.
Tika līdz smaragda kāzām
2005. gadā skarbais likteņa trieciens skāra arī Sarmīti. Kā izdevās tikt galā ar slimību? «Es slimību neslēpju, nav jau sifiliss, no kā būtu jākaunas. Taču pie mums visi visu zina un sačukstas - Baltkāji aizveda operēt! Man vēzi laikus atklāja. Zināju, ka ar raudāšanu varu sevi nobeigt. Uzreiz padomāju, kas man steigšus jāizdara, cik vīram tīru kreklu jāatstāj, kas mājās jāsariktē. Nedēļas laikā visu nokārtoju. Kad mani izoperēja, pamodos pēc narkozes un ieraudzīju apkārt savus mīļos bērnus un mazbērnus. Bija jādzīvo, jo kurš gan mazbērniem pankūkas ceps,» dakteres acis iemirdzas. «Es jau tāda strauja, pēc desmit dienām atkal biju ierindā.»
Sarmīte Baltkāje priecājas par katru sievieti, kura pēc gadiem atnāk pie viņas un saka paldies par izglābto dzīvību. Darbam atdots daudz spēka un enerģijas. Taču viņa pratusi sevi saglabāt arī ģimenei, kas labām ķirurģēm reti izdodas. Nesen Sarmīte ar savu Jāni, ar kuru kopā no pirmā kursa, nosvinēja smaragda kāzas - 55 gadu saskanīgu kopā dzīvošanu. Smejot daktere teic - Jānis esot lēnais divplāksnis, visu rūpīgi apdomā, raksta, rēķina, viņa tā fiksā, bet, redz - pretēji raksturi pievelkas. Vēl azartiski piebilst, ka apprecējusi Jāni, jo viņš neesot smēķējis: «Ciest nevaru smēķēšanu!»
Viena traka braucēja
Baltkāju atvases dēls Māris un meita Daina apdāvinājuši vecākus ar sešiem jaukiem mazbērniem un mazmazmeitiņu. Sarmīte ar vīru dzīvo Ķengaragā hruščovkā, kuplajai saimei tur jau grūti kopā sanākt, jo atvases visas esot diža auguma, bet kopīgu svētku tik daudz! Daktere priecājas, ka pratusi savu dzimtu izaudzināt savstarpējā mīļumā. Viņa traki strādājusi, bet vienmēr atradusi laiku arī uzšūt meitai kleitu, uzadīt skaistas lietas, mīļos sabučot un apčubināt. Ilgus gadus abiem ar vīru bija abonementi Nacionālajā un Dailes teātrī. Sarmītei patīk gatavot ēst: «Manējie saka, ka es garšīgi gatavojot. Vīram pie sirds iet gaļas ēdieni, man arī. Obligāti ēdam sieru un biezpienu, zaļos un oranžos dārzeņus, spinātus un salātus, mums garšo kivi un kartupeļu pankūkas. Ēdu visu, kas man garšo. Kad strādā, tad ar ēšanu nevari daudz izriktēties. Brokastis ēdu slimnīcā, jo no rīta mājās vēl neko negribas. Kafejnīcā mums gardas biezpiena pankūkas un bulciņas, bet kafiju dzeru vairākas tasītes dienā.»
Daktere atklāj vēl kādu savu aizraušanos - braukšanu pie stūres. No tiem laikiem, kad ikvienā brīdī bija jābūt gatavai doties uz steidzamu izsaukumu, Sarmītei uz automašīnas ir ātrās palīdzības sarkanais krusts: «Ja man jāsteidzas, ieslēdzu visus uguņus un tik taurēju! Uz diviem radariem esmu uzrāvusies, bet ar policistu visu var sarunāt. Kad viņš redz manu dzimšanas gadu, pasmaida un tikai pabrīdina.» Viena nelaime gan esot - pie stūres sēžot un visus vadājot, nekad nevarot pat mazliet iedzert.
Mūs visus interesē ilgdzīvošanas noslēpumi. Daktere savus atklāj bez minstināšanās: «Galvenais dzīvot aktīvi. Labi, ka vēl esmu darba ierindā. Mēs gan ar vīru domājam, ka jau tā kā būtu laiks kļūt mierīgākiem. Taču, arī aizejot no darba, var atrast vaļaspriekus - šuj, adi, kop dārzu, dzenā putekļus pa māju, dejo, audzini mazbērnus, vingrini rokas, kājas un galvu! Kustības ir pašā pirmajā vietā! Vajag ēst zaļumus,un noteikti regulāri pārbaudīt veselību, to uzturēt! Visās situācijās jāsaglabā humors. Čīkstot tikai atbaidīsim mīļos un draugus.»
Ja visu varētu sākt no jauna - kā daktere vēlētos dzīvot? «Noteikti atkal strādātu medicīnā, būtu ķirurgs. Man šī specialitāte patīk, neko citu nevaru iedomāties! Tā ir mana īstā vieta! Tikai es noteikti cītīgāk mācītos svešvalodas!»