Ministru kabineta 11. augusta sēdē notikušās debates par to, vai atļaut atstāt virknei Latvijas teātru un orķestru savai attīstībai šo kapitālsabiedrību gūto peļņu (viegli iedomāties, ka nelielu, salīdzinoši ar citām valsts kapitālsabiedrībām), bija ļoti nozīmīgas, lai saprastu politiskās elites attieksmi pret kultūru.
Tātad vairāki secinājumi. Pirmais. Visdrošākā iespēja, ka peļņu jums atļaus paturēt, ir, ja nekustamais īpašums, kurā strādājat, draud sabrukt. Ja tas vienkārši ir gadu gaitā nolietojies un jūs vēlaties no pašu nopelnītā nopirkt, piemēram, jaunus krēslus (Latvijas Leļļu teātra gadījums) - neatstās. Otrais. Kultūras iestādēm nereti (dažkārt pamatoti) pārmet neelastību alternatīva finansējuma (privātais, Eiropas Savienības) piesaistē, t. i., pārliecīgu paļaušanos uz Latvijas valsts budžetu. Sēdē lemtais liecina, ka patiesībā varas uzstādījums ir tieši pretējs. Ja jūs, piemēram, Latvijas Nacionālā opera un balets, gādājat par šādu papildu finansējumu un, dievs nedod, rezultātā gūstat kādu peļņu, jums to atņems. Tātad pareizāk ir neko nemeklēt. Trešais. Ja jūs vispār kaut ko pīkstat par nepietiekošu finansējumu, jūs saņemsiet pretī apgalvojumu, ka - ja rēķina procentos no iekšzemes kopprodukta, kultūra Latvijā ir viena no labāk finansētajām Eiropas Savienībā. Un - ja daudz izrunāsieties, mēs varam arī pārskatīt nodokļu atvieglojumus (finanšu ministrs Jānis Reirs).
Tātad Latvijas politiskajai elitei (taisnības labad jāpiezīmē, ka daļa ministru balsoja par peļņas atstāšanu) ir nepieciešama tāda kultūra, kas nevis mēģina nopelnīt, bet nāk lūgties naudu pie elites. Kura tad savukārt var visžēlīgi kaut ko varbūt atvēlēt no bēdīgi slavenās budžeta pozīcijas «līdzekļi neparedzētiem gadījumiem». Respektīvi, šādi tiek ne vien demonstrēta elites patiesā augstprātīgā attieksme pret kultūru (kontrastā ar nebeidzamo vāvuļošanu par «vērtību», «garīguma», «tradīciju» nozīmīgumu), bet arī elites neiznīdējamā vēlme kontrolēt un ietekmēt visu. Pat ja tas ir vienkārši neloģiski un nesaimnieciski. Piemēram, nevis ļaut Jaunajam Rīgas teātrim par paša teātra nopelnīto naudu iegādāties auto, bet radīt situāciju, kad teātrim nepieciešamais braucamais jāņem līzingā vai kaut kā citādi jāizdiedelē.
Vēlreiz atgādinu un uzsveru - runa nebija par jauniem finansējuma pieprasījumiem, kurus varētu noraidīt kaut vai tāpēc, ka ir daudz citu vajadzību. Runa bija par pašu spēkiem nopelnīto.
Es vakardienas lēmuma skarto vietā «pret» balsojušo ministru uzvārdus izliktu pie savām ēkām vai rīkoto pasākumu teritorijā labi redzamā vietā ar papildu tekstu «jūs šeit neesat gaidīti viesi, jo esat liekuļi».