1996. gadā viņš ar domubiedriem nodibināja amatieru komandu Kurbads. Biznesam attīstoties, jau pavērās iespēja nokomplektēt pusprofesionālu komandu, kas patlaban stūrē pretī pirmajam Latvijas čempionu titulam. HK Kurbads īpašniekam Pikānam ir iecere Rumbulā uzbūvēt ledushalli ar savu hokeja skolu. Viņš cer, ka pēc gadiem arī Latvijā būs līdzīga līmeņa hokeja čempionāts kā, piemēram, Dānijā vai citās Ziemeļeiropas valstīs.
1996. gadā dibinot komandu Kurbads, bija doma par Latvijas čempionu titulu nākotnē?
Pilnīgi noteikti tādas domas toreiz nebija. Ideja bija sapulcināt kopā līdzīgi domājošus cilvēkus. Tie bija mani draugi Jānis Šīraks, Ansis Eglītis un Gints Zviedrītis, ar kuriem kopā mums bija, ja tā var teikt, vienots kolektīvs. Tad vēl klāt pieaicinājām cilvēkus, kuri kādreiz bija slidojuši un mācēja to darīt atmuguriski. Tas viss tika darīts ar domu, lai varētu jauki pavadīt laiku. Sākām spēlēt amatieru čempionātā. Tolaik pa īstam aizsākās arī Latvijas fanu kustība, un mēs kopīgi braucām uz visiem pasaules čempionātiem atbalstīt Latvijas izlasi. Nē, par spēlēšanu Latvijas čempionātā nedomājām, jo tam nebija nekāda pamata. Bizness bija tikai aizsācies. 1996. gadā Kurbada firmai bija tikai trīs vai četri autovedēji.
Tas nozīmē, ka pirms gada vai diviem bizness bija tiktāl attīstījies, ka finansiāli jau bija pa spēkam uzturēt Latvijas čempionāta līmeņa komandu?
Pilnīgi skaidri atceros, ka šāda ideja man radās 2006. gadā. Tas bija laiks, kad visiem lietas virzījās uz augšu pretī zvaigznēm gan biznesā, gan sportā un visi domāja, ka nekāda atpakaļceļa vairs nebūs. Arī Kurbadam darbi sekmējās labi. Bijām nostiprinājušies savā biznesa nišā, un autoparks bija ievērojami pieaudzis. Tas bija laiks, kad varēja sākt domāt par pusprofesionālu komandu. Par spīti augšupejai, sapratām, ka Latvijas apstākļos tik un tā nebūs vietas tīri profesionālai komandai. Sāku skaitīt un rēķināt un sapratu, ka nedrīkstu pārsteigties. Manuprāt, šai ziņā esmu ļoti pragmatisks. Uzņēmējdarbībā ar Kurbada firmu esmu bijis arī ļoti tuvu kraujas malai un zinu, kādas tad ir sajūtas. Man ir ļoti svarīga reputācija, lai cilvēki zina - ja es kaut ko pasaku, tad to arī izdaru. Tāpēc pirms lēmuma par Latvijas čempionāta līmeņa komandas izveidošanu es ļoti rūpīgi visu izvērtēju. Bija bažas, ka vezumu nepavilksim, jo toreiz budžeti ievērojami atšķīrās no pašreizējiem, un neilgi pēc tam arī sākās krīze. Tad es nodomāju - paldies Dievam, ka izlēmu nopauzēt. Pēc tam būtu briesmīga sajūta, ja no tā visa būtu bijis jāatsakās. 2008. gadā bija nopietni jādomā, kā saglābt uzņēmumu, kurā tolaik jau strādāja septiņdesmit darbinieku. Es jutos atbildīgs par viņiem. Par hokeju domāt tobrīd neatlika laika.
Patlaban ir pārliecība, ka tik smagi brīži vairs nebūs jāpārdzīvo, vai biznesā pilnīgas pārliecības nemaz nevar būt?
Vēl pirms mēneša mēs domājām, ka esam nostabilizējušies. Ekonomiskajām krīzēm cikli parasti tiek mērīti septiņu astoņu gadu intervālā. Tik ilgs laiks no iepriekšējās vēl nav pagājis, un tagad mēs ieraugām lietas, kuras neviens XXI gadsimtā nevarēja paredzēt.
Tas nozīmē, ka bizness ir saistīts ar Krieviju?
Nē, kaut kā vēsturiski mūsu uzņēmumam neizveidojās saikne ar Krieviju. Man nepatīk lietas un cilvēki, ar kuriem nevar rēķināties. Tomēr Ukrainas notikumu sekas gan jau tāpat izjutīsim. Mēs galvenokārt darbojamies Baltijas reģionā un Rietumeiropā.
Pirms gada Latvijas čempionātā uzvarēja SMSCredit.lv komanda un pēc tam pazuda no virslīgas. Vari apgalvot, ka ar Kurbadu tā nenotiks?
Dzīvē gadās dažādas situācijas, un ne visas mēs varam iepriekš paredzēt, bet vēlos pateikt, ka Kurbada dalību Latvijas čempionāta virslīgā esam paredzējuši kā ilglaicīgu projektu.
Arī turpmāk Kurbads būs pusprofesionāla komanda, vai tiek mērķēts augstāk?
Mums ir jāskatās, kas notiek citās līdzīgās valstīs. Arī Rietumeiropas valstīs ar daudz sakārtotāku ekonomiku ne visi augstākās līgas spēlētāji ir pilnīgi profesionāļi, kuri nedara neko citu, kā tikai spēlē hokeju un saņem par to naudu. Latvijā oficiāli ir reģistrēti 4500 hokeja spēlētāju. Ņemsim par piemēru Dāniju. Šajā valstī ir līdzīga situācija, jo ir reģistrēti 4200 hokeja spēlētāju. Nedaudz vairāk ir Norvēģijā (6900 hokejistu - aut.), un šajās abās valstīs ir sakārtoti nacionālie čempionāti. Tomēr arī tajos čempionātos nespēlē pilnībā profesionāļu komandas. Protams, par Norvēģiju ir skaidrs, ka tur ir pilnīgi cita vide uzņēmējiem un daudz augstāks dzīves līmenis, taču Dānija - kāpēc ne? Uz dāņu līmeni mums ir jātiecas. Jābūt pozitīvi noskaņotiem, ka mēs vismaz Dānijas hokeja čempionāta līmeni kaut kad arī sasniegsim. Lai to izdarītu, katram pašam ir jāizvirza mērķis - izturēties pret saviem pienākumiem profesionālāk, un tad arī celsies čempionāta kopējais līmenis.
Ideāli būtu, ja katrā ledushallē būtu komanda, kas spēlē Latvijas čempionātā. Piekrīti tam?
Citādi nemaz nevar būt. Ir jāsaprot, ka ledushalle Latvijas apstākļos nav biznesa projekts. Tas nepārprotami ir sabiedrisks projekts. Tas ir kāda cilvēka vai cilvēku grupas altruisms. Protams, nevar visu laiku gaidīt, ka valsts kaut ko dos. Pirms mēs kaut ko saņemam, ir jāiedod pašiem. Tā ir būtiska atšķirība. Latvijā daudzi ir pieraduši sākumā saņemt un pēc tam tikai dot. Latvijas apstākļos piemērotākais variants ir treniņu halle, kurā ir izveidota hokeja piramīda ar bērnu grupām un spicē vajadzētu būt Latvijas čempionāta komandai. Tas ir viss, kas vajadzīgs un nav nekas sarežģīts.
Kaut arī ir uzceltas halles citās Latvijas pilsētās, lielākā daļa hokejistu tomēr bāzējas Rīgā. Arī biznesa vide aktīvāka ir galvaspilsētā, tāpēc, manuprāt, vajadzētu tiekties uz to, ka lielākajos mikrorajonos ir halles un komandas. Patlaban jau Rīga/Prizma nosedz Pārdaugavas mikrorajonus Imantu un Zolitūdi, vienai komandai vajadzētu bāzēties LSPA ledushallē Šmerlī, un noderētu viena halle arī Ķengaraga pusē?
Pilnībā piekrītu. Arī man gribētos, lai attīstās lauku reģioni, bet patlaban tik tiešām lielākais cilvēku skaits un galvenās darbības notiek Rīgā. Arī es domāju, ka vienas ledushalles pietrūkst Ķengaraga pusē. Šejienes iedzīvotāji būtu tikai priecīgi, ja jaunieši varētu nākt uz halli un nodarbotos ar sportu.
Cik Latvijā izmaksā virslīgas komandas uzturēšana?
Es nezinu, kā citi rēķina, bet man šķiet, ka nepieciešami 100 000 eiro. Tā ir naudas summa, lai komanda puslīdz normāli funkcionētu. Var mēģināt kaut kur ieekonomēt, bet zem 60 000 eiro būtu grūti izdzīvot. Svarīgākā pozīcija ir pieci ledus treniņi nedēļā. Protams, pieredzējušie spēlētāji var atļauties slidot trīs reizes nedēļā, bet tad vairs nav runas par attīstību. Jaunajiem spēlētājiem ir jāslido biežāk.
Kāda ir proporcija komandas finansējuma nodrošināšanai?
Kurbads dod lielāko ieguldījumu, bet apmēram 30-35 procenti mums ienākas sponsoru naudas. Galvenokārt no uzņēmumiem, ar kuriem sadarbojamies.
Ir bijuši gadījumi, kad arī no malas ir izrādīta iniciatīva?
Jā, un es gribu pastāstīt kādu fantastisku gadījumu. Tas bija pēc mūsu pirmās spēles ar Ozolnieku/Monarch komandu. Pie mums pienāca cilvēks no Piebalgas alus un pavaicāja - kā es jums, čaļi, varu palīdzēt? Tā mēs ieguvām tehnisko atbalstītāju, kas mums piegādā ūdeni. Pēc spēlēm arī atļaujam izdzert pa pudelei alus, tas nav nekas slikts. Tāda prakse ir arī citās valstīs, piemēram, Čehijā un Vācijā. Ir mums arī Ibumetin meitenes, kā mēs viņas saucam, kuras piegādā medikamentus. Jā, mums ir šie mazie veiksmes stāsti, jo es zinu, cik grūti ir pārliecināt cilvēkus par atbalstīšanu. Tomēr tas ir jādara, jo neviens jau uz paplātes labumus klāt nepienesīs. Es tikai varu teikt, ka no mārketinga viedokļa ar šo projektu esam milzīgi ieguvēji. Kurbads kā zīmols ir kļuvis daudz pazīstamāks. Mēs arī daudz šajā jomā strādājam. YouTube esam izveidojuši Kurbads.tv projektu, kurā ar jokiem cenšamies piesaistīt uzmanību. Jānis Šīraks mums ir ideju ģenerators. Mēģinām visu ievirzīt pozitīvā gultnē, jo kaut kā mums ir jācenšas pievērst uzmanību Latvijas čempionātam.
Veiksmes stāsts esot arī komandas spēlētājs Toms Hartmanis, kurš uzņēmumā strauji kāpjot uz augšu pa karjeras kāpnēm...
Toms pie mums atnāca vasarā un darbu sāka kā noliktavas darbinieks. Tomam pēc spēlēšanas Anglijā ir ļoti laba angļu valoda, arī tādas īpašības kā ātrums un prasme pieņemt pareizos lēmumus viņam ir ne tikai laukumā, bet arī pildot darba pienākumus. Drīzumā viņš jau organizēs Toyota automašīnu plūsmu Baltijas valstīs.
Kurbadā esot stingra kārtība. Trīs treniņi nedēļā astoņos no rīta Ogres ledushallē esot obligāti. Pats tā izlēmi, ka nevar būt izredzēto, kas ierastos tikai uz spēlēm?
Pie tā es nonācu sarunu rezultātā. Kad tiekos, piemēram, ar Hari Vītoliņu, ar viņu izrunājos par visu, ko un kā vajadzētu veidot. Hokejs ir komandas sports. Ja reiz treniņi ir domāti visiem, tad visiem arī jābūt. Tikai tā veidojas komanda - kad nevienam atlaides netiek dotas.
Kādā stadijā ir iecere par savas arēnas būvniecību Rumbulā?
Pagaidām tas viss ir tikai vīzija. Esam gan noskatījuši zemes gabalus, kur halle varētu atrasties. Mērķis ir divu gadu laikā tikt pašiem pie savas arēnas.
Kurbadā tad būtu arī bērnu komandas?
Pilnīgi noteikti. Es negribu runāt skaļiem vārdiem - kā misija -, bet mums ir jādod jauniešiem iespēja fiziski attīstīties. Patlaban notiek tas, ka mēs zaudējam savu genofondu. Jaunietim ir jāpārvar grūtības, un sports to garantē. Man vēl paveicās, ka rūdījumu ieguvu padomju armijā. Ja es tam visam nebūtu izgājis cauri un ja man smadzenes nebūtu iegrozītas pareizajā virzienā, domāju, ka mēs tad šeit tagad nesēdētu un nerunātu par Kurbada komandu.