Mōaigā/Zemesmala vienlaikus ir gan pirmais arfas albums Latvijā, gan arī pirmais līvu laikmetīgās mākslas autordarbs, kas nav tikai muzikālu kompozīciju apkopojums. Albuma grāmatiņā skatāmas vairāku gadu garumā Elizabetas uzņemtās fotogrāfijas Latvijas vietās, kur dzīvojuši līvi jeb lībieši, un arī dzejoļi, kurus māksliniece pati lasa albuma prezentācijā, kur laiva nav ūdenī, kā parasti, bet ūdens ir laivā. Elizabeta ar katru nolasīto gabaliņu tuvojas laivai un gremdējas tajā arvien dziļāk un dziļāk, sākot ar ūdens aptaustīšanu un beigās pazūdot zem ūdens pavisam. Pēc šī slapjā nobeiguma un ovācijām var sākt skanēt albums. Patiešām tikai arfa!?
Roks un jurisprudence
Elizabeta savās izpausmēs ir ļoti dažāda. Skolas laikā spēlējusi ekstrēmā metāla grupās gan taustiņus, gan arī dziedājusi jeb grovlojusi. Vēlāk, jau studējot Latvijas Mūzikas akadēmijā, viņa bijusi meiteņu grupas Sus Dungo arfiste, kā arī sacerējusi un iedziedājusi burvīgu dziesmu Fall otrajā grupas albumā Down The River. Elizabeta bijusi arī grupas stiliste - piemeklējusi katrai meitenei kaut ko no savas ilgi krātās tērpu kolekcijas un grimējusi. Ar arfu Elizabeta lieliski iekļaujas rokgrupas skanējumā jaunākajā Alis P albumā Ciparu pasaule un arī dzied duetā ar Gundaru Rulli, kurš ir arī Mōaigā ieraksta inženieris. Grupas Dzelzs vilks jaunākajā albumā Perfekta rītdiena dziesmā Dubults Es viņa kopā ar Juri Kaukuli dzied par seksu veikala uzlaikošanas kabīnē. Tam visam pa vidu viņa vēl studējusi drāmas performanci un jurisprudenci. Un nu klausītājiem tiek piedāvāts pilnīgi instrumentāls albums. «Darba stils, iedvesmojoties no līvu valodas - pašdestrukcija, šogad plānots arī otrs albums, veltīts izmiršanas fenomenam un identitātes defragmentācijas pētījumiem,» lasāms albuma preses materiālos. Mūsu saruna par to notiek diezgan agri, kad Elizabetai beidzas rīta stundas skolā - viņa māca bērniem mūzikas kultūru.
Kas ir tautība?
Elizabeta saka, ka pati pēc pases esot beztautības cilvēks. «Kas vispār ir tautība? Es varu pateikt, ka mani senči nāk no Latvijas, Prūsijas, Igaunijas, Vācijas, Kamčatkas, no Urālu kalniem, no Izraēlas… Es jūtos tāds diezgan tīrs somugrs - ja skatās procentuāli, visu to sasummējot, es noteikti neiekļaujos kaut kādā indoeiropiešu konceptā ne pasaules redzējuma dēļ, ne ģenētiski, bet es arī jūtu diezgan ciešu saikni ar visu jūdaisko,» saka Elizabeta, kura dzimusi Murmanskā, tolaik vēl Padomju Krievijā. Vectēvs bijis no Latvijas - no turienes tas uzvārds, un pēc Padomju Savienības sabrukuma, 1990. gadā, kad Elizabetei tikko palicis gadiņš, ģimene emigējusi uz šejieni. «Dzimšanas apliecībā man, protams, ir rakstīts Jeļizaveta. Krievu valodā nav sieviešu dzimtes lietvārdu ar galotni «e». Oriģinālā no ivrita tas ir Elisheba, un tāpēc es lietoju šo galotni. Šis vārds, ko man vecāki devuši, ir ebreju vārds, kuram ir sava nozīme, un man īpaši nepatīk, kā izklausās Elizabete,» saka mūziķe. Viens skaņdarbs albumā - Ugunskoks - ir veltīts Salaspilas koncentrācijas nometnē bojā gājušajiem ebrejiem. «Šis īsais posms mūsu valsts nesenajā vēsturē liek par to padomāt. Šīs lietas klauvē pie manis, un es jūtu, ka man par tām ir jārunā. Tas viss ir noticis uz līvu zemes, pa kuru mēs tagad staigājam, nemaz nezinot, kas mēs tādi esam. Man nepatīk vēsture, jo manas kā jaunas sievietes un mākslinieces pozīcijas nav bijušas diez cik labas iepriekšējos gadsimtos. Sākot ar verdzību un beidzot ar raganu prāvām. Vispār, ja tā padomā: kā cilvēki tā varēja dzīvot, bet, no otras puses, želatīns - wtf, kāpēc cilvēkiem ir jāmaļ un jāvāra kaut kādu citu dzīvnieku kauli, lai pieliktu to klāt Haribo lācīšiem, ja ir iespējams darīt citādi?»
Elizabetas albuma grāmatiņā sākotnēji latviešu valodā rakstītie dzejoļi burtiski iztulkoti angliski un atdzejoti arī lībiešu valodā. Kādas ir viņas saiknes ar lībiešiem? Elizabeta jau vairākus gadus esot Līvu savienības biedrs. Pašai neesot zināmi konkrēti radinieki tieši no, piemēram, Līvu krasta, bet jebkura latvieša senču vidū noteikti esot līvi. «Nu jau simt piecdesmit gadus apkārt ceļo baumas, ka vakar ir nomiris pēdējais līvs, bet tā nav - ir pat ģimenes, kur ar maziem bērniem runā līvu valodā. Tas, ka es ļoti labi apzinos to savu somugrisko izcelsmi no citām pusēm, padara mani ļoti tuvu līviem no Kurzemes puses - viņu kultūru es apzinos kā savu, bet latviešu kultūra man vienmēr ir bijusi mazliet svešāda.»
Kartupeļu vietā arfa
7. maijā Elizabeta Lāce ar savām arfas kompozīcijām ievadīs slavenās kanādiešu grupas Arcade Fire vijolnieces Sāras Noifeldes koncertu Durbes luterāņu baznīcā.
Elizabeta saka, ka arfas spēlēšana ir smags, laikietilpīgs, fiziski grūts un kropļojošs arods, bet viņa par to negaužas, tikai atzīst šādu faktu, un viņai nepatīk, ka par kaut ko sūdzas citi cilvēki. Piemēram, par to, ka pietrūkst naudas savu ideju realizēšanai.
«Žēl to cilvēku, kuri ļoti ņaud par to, ka Valsts kultūrkapitāla fonds nav iedevis naudu vai nodokļu maksātāji viņu nerespektē un neatrodas sponsori, bet kāpēc lai viņi atrastos, ja tu pats nededz par savu ideju tik ļoti, lai kaut vai ietu naktīs krāmēt kartupeļus Centrāltirgū un sakrātu naudu, ierakstītu to savu domu un izdalītu to cilvēkiem par brīvu?» saka Elizabeta.
Viņai pašai gan uz tirgu nav jāiet - arfa kā liels un skaists instruments, senākās ziņas par kuru atrodamas jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, kuru spēlē jauna meitene, ir gana vilinošs piedāvājums visādiem korporatīvajiem pasākumiem starp banku direktoru runām, apsveikumiem un darbinieku rotaļām.
«Tā es nopelnīju šim albumam. Pagājušogad ļoti daudz spēlēju, bet tagad man to darīt vairs nav vajadzības. Nauda tika sakrāta un iztērēta paredzētajam mērķim. Man liekas, ja cilvēks grib kaut ko pateikt publikai un tas no viņa laužas ārā, tad tas ir jāgrib tik ļoti, lai viņš būtu spējīgs atrast veidu, kā to realizēt.»