Fascinējoši, cik bieži gan informācijas pārbagātības apstākļos cilvēki ir tendēti savas zināšanas smelt vien ziņu virsrakstu un pieteikumu līmenī, neiedziļinoties norišu pamatojumos, un - kas vēl trakāk - uzreiz formulēt un publiski paust savu kategorisko, visbiežāk nosodošo, izsmejošo pozīciju. Iztrūkstošo saturu piedomā klāt un attieksmi pret procesiem veido, izejot no attieksmes pret iesaistīto personu vai cilvēku grupu kā tādu.
Trīs svaigi piemēri.
Veselības ministra Gunta Belēviča vēstītais, ka turpmāk onkoloģiskajiem izmeklējumiem, piemēram, lai tiktu pie radiologa, būs nepieciešams elektronisks un pamatots ģimenes ārsta nosūtījums, publiskajā telpā spontāni uztverts teju vai kā pilnīgs ārstēšanās liegums. Kā nu tā var neļaut katram pašam izlemt, pie kāda ārsta iet un kādas slimības ārstēt!? Ja nu ģimenes ārsts pasaka, ka tā dīvainā pumpa vai apsārtums nav nekāds vēzis?! Skaidrs, ka viņš taču neko nejēdz, jo internetā vai kādā populārā žurnālā tieši tādas pazīmes minētas! Tāda tā domu gaita. Tas, ka šādu pašdiagnosticētu «slimnieku» dēļ pie speciālistiem netiek tie, kuriem tas tiešām steidzami būtu nepieciešams, lielos bļāvējus, protams, neinteresē.
Otrs piemērs - Rīgas mērs šobrīd tiek sparīgi lamāts par pašvaldības uzņēmuma lēmumu iekasēt maksu par lietus ūdens novadīšanu kanalizācijā. Tas, ka šādu kārtību nosaka valdības pieņemti noteikumi, Ušakova nīdēju uzmanībai, protams, paslīd garām. Jo nesaskan ar jau iepriekš pret viņu esošo attieksmi. Tāpat kā fakts, ka jaunievedums attiecas ne uz visiem, bet centra namiem, kuros saimnieciskā un lietus kanalizācija nav šķirtas. Vēl vairāk - paredzamā maksas iekasēšana tiek brīvi asociēta gan ar peļķēm uz Barona ielas tā sauktā veloceļa, gan lietus laikā neizbraucamajām patiltēm, kaut skaidrs, ka šo problēmu risinājums tāpat un jau sen gulstas uz attiecīgajā pašvaldībā nodokļus maksājošajiem.
Un vēl. Gatavojot šo rakstu, atļāvos tviterī ierakstīt tēzi, ka būtu laiks Ceļu satiksmes noteikumos iekļaut normu, ka ar divriteņiem vienvirziena ielās var braukt arī pretējā virzienā. Kā jau bija gaidāms, tas radīja sašutuma vilni, it kā būtu kas ārkārtīgi bīstams. Kritiķus, protams, itin nemaz neinteresēja arguments, ka, satiksmes dalībniekiem vienam otru redzot, ir mazāks sadursmju risks nekā tad, ja auto velosipēdistu apsteidz no aizmugures. Valdošā attieksme: velosipēdisti riebjas kā šķira, tāpēc jebkas, kas viņu interesēs, ir absolūti nepieņemams un pat īpaši nediskutējams.
Kā lai mazina šo nevēlēšanos iedziļināties un vedina uzklausīt un mēģināt saprast pretējo viedokli, diskutēt par aktualitātēm pēc būtības?