Nu jā, nav jauki dzirdēt šādus brīdinājums, faktu konstatāciju, bet nedzirdēt par rīcības plānu... Tas, ka sankcijas nenāk par labu nevienai no pusēm, tāpat ir skaidrs.
Labi, vispirms paskatāmies uz statistiku. Ukraina mūsu eksportā veido apmēram 1%, Krievija - mazliet virs 11%. Tas nozīmē, ka problēmas Ukrainā gan jau mēs kaut kā absorbēsim, Krievijas ietekme - jā, nozīmīga. Bet atkal - ja paskatās, kas kopumā veidojis Latvijas eksporta kāpumu pērn, mēs redzam eksportu uz ES kā dzinējspēku. Savukārt tas liecina, ka mūsu uzņēmēji spēj ātri pārorientēt savu eksportu.
Respektīvi - jau pirms krīzes Ukrainā?
Jā. Šī diversifikācijas māka mūs glābj. Un es nedomāju, ka nepieciešams situāciju dramatizēt. Piemēram, ja paskatāmies kartē, redzam, ka mūsu ostas Krievijai būs vajadzīgas jebkurā gadījumā. Tādēļ, manuprāt, patlaban pareizāk - gan politiķiem, gan uzņēmējiem - būtu neskriet ar skaļiem paziņojumiem. Ir jānogaida. Protams, visi domā par to, «kā būs, ja būs»? Tad arī reaģēsim.
Latvija maz ko var ietekmēt tajā, kā diemžēl risinās procesi Ukrainā, Krievijā, Kremļa attiecībās ar Rietumiem. Tomēr - kas būtu tas, ko Latvijas valdība uzņēmēju skatījumā varētu darīt, lai mazinātu krīzes ietekmi uz Latvijas ekonomiku?
Valdība var mērķtiecīgi palīdzēt uzņēmējiem pārorientēties uz citiem tirgiem - izmantojot pieejamos eksporta veicināšanas mehānismus. Un, protams, mēs vēlētos, lai mūsu politiķi aktīvi piedalītos diplomātijā kā samierinātāji, kompromisa meklētāji. Mums galu galā ir īpaša Ārējās ekonomiskās politikas koordinācijas padome, to vada ārlietu ministrs, viņa vietnieks ir ekonomikas ministrs. Padomē ir premjera un Valsts prezidenta pārstāvji, cilvēki no Zemkopības un Satiksmes ministrijām, arī LDDK pārstāvji. Tie ir tie cilvēki, kuriem jānodarbojas, apkopojot visas ietekmes formas, ar tādām ārkārtas situācijām kā iesprūdušas kravas, dievs nedod, apķīlāti īpašumi utt. Šīs padomes sēde ir sasaukta 27. martā, tā tieši būs veltīta situācijai Ukrainā.
Atgriežoties pie jūsu pirmā jautājuma, mani daudz vairāk uztrauc Ukrainas defolta iespēja, jo tā var radīt domino efektu.
Šis ir vēlēšanu gads, pirmās ciklā būs Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas, kurām vismaz teorētiski vajadzētu rosināt aktīvas debates par Latvijas interesēm Eiropas Savienībā (ES). Kādus vēlamos akcentus un tēmas šajā kontekstā redz uzņēmēju organizācijas?
Ziniet, tas ir unikāli, kā mēs nesen «pamodāmies», - aizliedz mūsu kūpinājumus! Kāpēc to savlaikus nepamanīja, to skaitā mūsu deputāti EP?
Viņi teiks, ka tā ir Eiropas Komisijas «lieta».
Nu, beidziet! Deputātiem EP informācijas netrūkst. Cita lieta, ka daži no viņiem (Zīle, Kalniete) specializējas konkrētās tēmās, kas principā ir pareizi, tikai jāņem vērā, ka Latvijai to deputātu EP ir tik, cik ir. Vēl, pieļauju, ir tā nelaime, ka daudzi jautājumi Eiropā tiek risināti ar zināmu laika inerci, kas savukārt var radīt mānīgu mieru - «ai, tas vēl tikai būs pēc diviem gadiem...».
Atbildot uz jautājumu, varētu formulēt tā: Latvijas uzņēmēju intereses šajā gadījumā sakrīt ar visas sabiedrības interesēm - lai Latvijas deputāti EP vēlas un māk pārstāvēt mūsu nacionālās intereses, lai, tēlaini izsakoties, sēž pie akcionāru sapulces galda, nevis kaut kur gaitenī. Un tas ir iespējams - nav tā, ka Eiropā mēs arvien esam «mazie» un «apbižotie», spriežu pēc pašas pieredzes, jo LDDK strādā arī lielajā BusinessEurope organizācijā.
Viena no pēdējā laikā dzirdētākajām frāzēm politiskajā retorikā ir «nevienlīdzības samazināšana», vismaz retorikas līmenī politiķi piesaka lielāku akcentu uz sociālo politiku. Kā tas viss izskatās no darba devēju viedokļa?
Patiesībā skatījumi sevišķi neatšķiras, piemēram, LDDK pozitīvi uztvēra ideju par minimālās algas celšanu. Ja mēs atceramies tās karstās debates pērn, atļaušos apgalvot, ka tieši mūsu balss bija izšķirošā, manuprāt, pareiza lēmuma pieņemšanā. Mēs teicām politiķiem: ja jūs tik daudz runājat par nabadzības novēršanu, paskatieties, kādās grupās šis nabadzības risks ir vislielākais. Tās ir ģimenes ar bērniem. Tad kāpēc jūs gribat sākt ar progresīva neapliekamā minimuma «uztaisīšanu»?! Tas izklausās smuki, bet, kad sarēķina, tur sanāk trīs kapeikas piecās rindās! Un ja vēl paskatījās, kāda summa - gandrīz miljons - tika pieteikta kā nepieciešama šī progresīvā neapliekamā minimuma administrēšanai! Īsi sakot, mēs bijām ļoti pret un iestājamies par neapliekamā minimuma par apgādājamo paaugstināšanu. Galu galā valdība piekāpās, lai gan, atkārtoju, pretestība no Finanšu ministrijas puses bija.
Kāpēc mēs tā cīnījāmies? Ja cilvēka rīcībā visu šo soļu rezultātā paliek vairāk naudas, tas palielina viņa pirktspēju, kas, nenoliegsim, ir svarīgi pašiem uzņēmējiem. Papildus tas var mazināt spiedienu uz uzņēmējiem celt algu. Tomēr vienlaikus arī jāsaka, ka mēs, LDDK, saprotam, ka alga būs jāpaaugstina - tuvākajos gados vismaz par 7% gadā. Pretējā gadījumā cilvēki turpinās braukt prom, un visa tā spriešana par to, kā pareizāk izlietot Eiropas naudu, būs zināmā mērā bezjēdzīga - nebūs to, kam tas vispār vajadzīgs.
Protams, uzņēmējiem, atbalstot mantiskās nevienlīdzības mazināšanas tēzi, interesē arī, kā tā tiks finansēta. Respektīvi, skaidrs, ka finansētāji būs viņi, bet jautājums par formu, caur kādiem nodokļiem utt. Papildus saglabājas mūžīgā diskusija par to, vai, lai cilvēkam palīdzētu, pareizāk ir viņam iedot zivi vai makšķeri zivju ķeršanai. Nenoliedzami, te ir bijušas kļūdas - piemēram, t. s. simtlatnieku programma, kas iesākumā varbūt funkcionēja kā zināms sociālais spilvens, manuprāt, galu galā tika izvilkta pārāk gara laikā.
Tradicionāli uzņēmēju pārmetumos politiskajai varai ir divi «vektori» - par to, kas uzņēmēju sapratnē tiek darīts nepareizi, un par to, kas netiek darīts, tiek novilcināts. Ja paliekam pie šādas konstrukcijas, kā jums izskatās šī valdība?
Es sākšu ar piemēru, kas it kā nav saistīts ar jautājumu... Pamatīga darba rezultātā, pie viena galda nosēdinot desmitiem organizāciju, tika radīts Nacionālais attīstības plāns (NAP). Nekas nav ideāls, tomēr mani tracina tās runas, ka vai nu Latvijai vispār nav attīstības plāna, vai arī ka tie tādi «papīri» vien ir utt. Kas tas par mazohismu? Mēs, LDDK, arī no savas puses skatījāmies, lai NAP nebūtu tikai skaista pasaciņa, lai tur būtu iezīmēti finansējuma avoti. Protams, tagad ir smagi jāstrādā ar Briseli, lai mums būtu pienācīga rīcības brīvība šī plāna īstenošanā, bet plāns, turklāt parlamenta apstiprināts, ir. Respektīvi, nav tā, ka vai nu melns, vai balts.
Ja runa ir konkrēti par šo valdību, 28. februārī pēc valdības iniciatīvas notika Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes tikšanās Straujumas valdības rīcības plāna apspriešanai. Mēs, sociālie partneri, definējām to, kas mums nepatika šajā plānā, tika pieņemts lēmums strīdīgos jautājumos nodot padomes apakšpadomēm (tādas ir astoņas) tālākām diskusijām. Lai kā būtu, plāns ir, valdībai atliek nefilozofēt, bet strādāt.
Burvīgi, bet tad jautājums konkrēti par izglītības nozari. Jūs tik kliedzat par neatbilstību darba tirgus prasībām, bet vai daudz kas ir mainījies?
Arodizglītības sistēmā ir notikušas ļoti ievērojamas izmaiņas. Gan lieli līdzekļi ir ieguldīti materiāli tehniskajā bāzē, gan pavisam citādi notiek darbs pie mācību satura, profesionālo kritēriju un galu galā apmācāmo skaita izstrādes un noteikšanas. Savulaik daudz kas bija atkarīgs no viena ierēdņa ministrijā izpratnes un pieļāvumiem. Tagad uzņēmēji ir ļoti tieši iesaistīti šajā procesā, tās tikšanās notiek tepat pie mums un dažkārt norit tik skaļi, ka jumts trīc... Tomēr rezultāts ir tāds, ka arodskolas zina, ko uzņēmēji sagaida, kas ir pozitīvi arī pašiem jauniešiem. Man šķiet, ka šajā segmentā tagad svarīgākais uzdevums būtu mainīt daļā sabiedrības tādu viegli augstprātīgu attieksmi pret arodizglītību.
Ja runājam par augstāko izglītību... Nu jā, pagaidām man te, kā saka, nav labu ziņu.
Enerģētika. Savulaik valdība vai ik dienu stāstīja, ka subsīdiju sistēma ir nepareiza, ka tūlīt kaut kas jāmaina, citādi cena būs debesīs utt. Un? Atjaunojamo resursu biznesi protestē, fosilie dabasgāzes biznesi, izskatās, turpina plaukt. Piedevām elektroenerģijas tirgu te «atver», te «aizver»...
Liberalizācijas atlikšana bija populisms, piekrītu. Tos vairāk nekā divdesmit miljonu, ko Latvenergo šogad turpinās piesubsidēt, varētu caur budžetu tērēt precīzāk mērķētām sociālām programmām. Tā ir. Savukārt, ja runā par subsidēto enerģiju, ir jāsaprot, ka tā sistēma gadu gaitā ir izbūvēta tā, ka perfektu lēmumu nevar būt, ikvienam, kurš iesēžas nozares ministra krēslā, ir jārēķinās ar «mantojumu». No šī viedokļa, labi vismaz ir tas, ka apturēts ir obligātās iepirkuma konstantes tālāks pieaugums. Un vēl - mēs jau te varam daudz runāt par lētāku elektroenerģiju Skandināvijas biržās, bet vispirms nepieciešams starpsavienojums.
Ik valdība saka, ka tā rūpīgi gādās, lai mazinātos «administratīvais slogs uzņēmējdarbībai».
Nu, ir mazliet kā ar pūķi - vienu galvu nocērt, divas vietā. Turklāt, izpētot kārtējo priekšlikumu, nereti saproti, ka ideja varbūt bijusi laba, bet tā pārcentība noved pie sliktām sekām. Objektīvi runājot, Latvijas vieta Doing Business reitingā - 25. - ir vidēji augsta. Bet gadās šie, iespējams, līdz galam nepārdomātie priekšlikumi. Piemēram, ja runājam par pēdējo laiku, 72. pants Maksātnespējas likumā, par valdes locekļu atbildību. Ideja skaidra - vēršanās pret ļaunprātīgiem datu slēpējiem. Tomēr izveidots tas viss tika tā, ka VID kļūtu faktiski par tiesu instanci, ka parādās bīstamas interpretācijas iespējas. Konkurences padomei dažkārt gadās, kā saka, izliet netīro ūdeni ar visu bērnu.
Protams, visvairāk šādi «brīnumi» parādās budžetu pieņemšanas laikā, kad, lai «gali ietu kopā», tiek izdomātas dažādas jaunas nodevas. Atcerieties? Ostām, dabas resursu nodokļa bāzes paplašināšana, auto... Tāpēc mēs tik ļoti iestājamies par vidēja termiņa budžeta plānošanu, kas nu kā princips ir pieņemts. Tā, ceru, būs zināma garantija pret šādiem «pārsteigumiem». Mēs, protams, gribētu kā Eiropā - piecu gadu termiņu -, bet arī trīs jau ir sasniegums. Jo, ja runā par nodokļiem, dažkārt svarīgāka par likmi ir nodokļu prognozējamība.
Gribēju pieminēt vēl vienu tēmu. Publisko iepirkumu likums ir tik daudz reižu papildināts, grozīts un mainīts, ka patlaban tas kļuvis grūti pielietojams. Uzskatu par nepareizu to, ka zemākā cena ir biežākais izvērtēšanas kritērijs, uz kura tad balstās arī viss iepirkuma saturs, ļoti bieži nenovērtējot preces vai pakalpojuma kvalitāti kā svarīgu kritēriju. Ļoti bieži no uzņēmējiem, piemēram, būvniekiem, jādzird, ka nav jau problēmu piedalīties iepirkumos, taču problēmas sagādā būvprojekta kvalitāte, kas nereti ir izstrādāta steigā un nav detāla, vai arī nav visos sīkumos pārrunāta ar pasūtītāju. Projektētājs detāli neatbild par savu darbu, tikai par kopējo aprēķinu («zemākās cenas» sekas), visas šīs kļūdas būvniecības procesā jāmeklē būvniekam pašam un ar to galā arī jātiek būvniekam pašam. Tehniskā projekta ekspertīzei jābūt visaptverošai, ieskaitot risinājumus, dažādus mezglus, darbu apjomus. Vienmēr vieglāk ir izlabot neprecizitātes uz papīra un pirms tam, kad uzsākta būvniecība, nevis jau būvniecības gaitā. Nereti būvnieki pašvaldību un valsts iepirkumu rezultātā noslēgtajos līgumos ir atbildīgi par papildu izmaksām, kuras projektētājs nav aprakstījis tehniskajā projektā, taču fiziski dabā tās ir jāiegulda, šādu situāciju dēļ rodas nevajadzīgas domstarpības par papildu veicamajiem darbiem un izmaksām, kas tikai sarežģī sadarbību, nevis uzlabo to. Vēl viena svarīga lieta, kas nav sakārtota, - tie ir iepirkumi, kuru rezultātā iepērkam, piemēram, pārtikas preces no kaimiņvalstīm, nevis no saviem vietējiem ražotājiem. Šī situācija atkal liek atgriezties pie jautājuma par zemāko cenu - vai tas tautsaimniecības kopējā kontekstā vienmēr ir pareizākais risinājums?
Saeimas priekšvēlēšanu programmās visas partijas solīsies atbalstīt uzņemējdarbību. Mēs, žurnālisti, lūgsim jums komentēt, kas būs garlaicīgi gan jums, gan mums. Bet, ja nopietni, - ko jūs sagaidāt no partijām?
Svarīga ir zināma pēctecība, virzība augšup pa pakāpieniem, gudri izsakoties, uzkrājošā kompetence, tādēļ es skeptiski vērtētu tos, kas teiksies sākt visu «no sākuma», jo līdz šim viss bijis nepareizi. Būtībā tie nav nemaz tik sarežģīti jautājumi: pieņemtais NAP, nodokļu stratēģijas utt. ir jums saistošas? Vai arī jūs gribat nākt ar savu «grāmatu»? Man simpatizē tie jaunie cilvēki, kas ienāk politikā, tomēr jāsaprot arī, ka valsts pārvalde ir ļoti sarežģīta sistēma, kurā ar dedzību vien nepietiek.