Jāatgādina, ka pērn decembra otrajā pusē Japānas valdības vadītājs Sindzo Abe tika pārvēlēts šajā amatā jau uz trešo pilnvaru termiņu. Savukārt 14. decembrī Japānā notikušajās parlamenta apakšpalātas - valsts politiskās sistēmas ietekmīgākā elementa - pirmstermiņa vēlēšanās pārliecinošu uzvaru prognozējami guva tieši S. Abes vadītā Liberāldemokrātiskā partija (LDP). Vēlēšanās, kuras tika pozicionētas kā referendums par atbalstu S. Abes īstenotajai ekonomiskajai politikai jeb abenomikai, LDP ieguva vairāk nekā pusi deputātu mandātu - 291 no 475, bet kopā ar koalīcijas partneri, partiju Komeito, saglabāja divu trešdaļu vairākumu - 326 deputātu vietas.
Pirmstermiņa vēlēšanas S. Abe izsludināja 2014. gada novembrī - pēc tam, kad kļuva zināms, ka, neraugoties uz viņa valdības centieniem panākt divas desmitgades stagnējošās Japānas ekonomikas atdzīvošanos, Japāna divus ceturkšņus pēc kārtas piedzīvojusi iekšzemes kopprodukta (IKP) kritumu. Turklāt valsts mājsaimniecību ienākumi kritās jau 13 mēnešus pēc kārtas, savukārt sabiedriskās domas aptaujas liecināja par premjera reitinga lejupeju - no vairāk nekā 50% līdz 37%.
Jāuzsver gan, ka tieši pirms LDP pie varas bijušās Japānas Demokrātiskas partijas valdīšanas laikā pieņemtie lēmumi tika vainoti abenomikas neveiksmēs, kas samazināja opozīcijas jau tāpat niecīgās izredzes vēlēšanās, un demokrāti ieguva tikai 73 mandātus.
Kā norāda The Wall Street Journal, vēlēšanu periodā S. Abe izmantoja politiskās opozīcijas vājumu, japāņu aizvien pieaugošo politisko apātiju un LDP lojālo vēlētāju organizētību, lai pagarinātu savas atrašanās premjera amatā termiņu no četriem līdz sešiem gadiem. Lai arī vēlēšanās balsojušo japāņu skaits bija procentuāli zemākais kopš 1947. gada - uz vēlēšanu iecirkņiem devās tikai 52,7% balsstiesīgo iedzīvotāju (59,3% 2012. gadā), un, lai arī S. Abe izpelnījās pārmetumus par centieniem nostiprināt savu varu ar nacionālistisku lozungu palīdzību, vēlētāju dotais mandāts abenomikas turpināšanai nav apšaubāms.
Ārā no deflācijas spirāles
Abenomika - Japānas premjera īstenotā ekonomiskā politika, kuras galvenais autors gan ir nevis pats S. Abe, bet bijušais Jeila universitātes profesors, premjera padomnieks Koiti Hamada, tika izsludināta 2012. gadā un sastāv no trim tā dēvētajām bultām jeb darbības virzieniem. Pirmā «bulta» paredz fiskālo un monetāro instrumentu izmantošanu ekonomikas stimulēšanai, otrā - vērienīgu infrastruktūras projektu finansēšanu no valsts budžeta līdzekļiem, bet trešā - reformas ar mērķi nodrošināt plašu investīciju piesaisti, tajā skaitā samazinot nodokļus uzņēmumiem, kas Japānā ir vieni no augstākajiem pasaulē - 2013. gadā vidējā nodokļu likme uzņēmumiem bija 42,5%.
Ar šī pasākumu kompleksa palīdzību tiek cerēts pagriezt pretējā virzienā deflācijas un Japānas ekonomikas saspiešanās spirāli, kas ar īsiem pārtraukumiem turpinājās kopš XX gadsimta 90. gadu sākuma, kad pēc grandiozas izaugsmes desmitgades Japānā plīsa akciju cenu un nekustamo īpašumu burbuļi, kā arī krahu piedzīvoja banku sektors (līdz krīzei septiņas no desmit pasaules lielākajām bankām bija Japānas bankas). Sekojušajās divās desmitgadēs Japānas IKP kāpums bijis vai nu neliels, vai negatīvs, valstī nemainīgi pastāvēja ievērojams budžeta deficīts, kura dēļ turpināja pieaugt Japānas valdības parādi, pietuvojoties 250% no pasaules trešās lielākās ekonomikas IKP (gan jāpiebilst, ka 90% parādu ir iekšējie), nominālais IKP atradās aptuveni 1991. gada līmenī.
Vēl viens abenomikas mērķis ir izlīdzināt Japānas un Ķīnas spēkus Āzijas un Klusā okeāna reģionā, kā arī mazināt Japānas atkarību no ASV aizsardzības jomā. Šo iemeslu dēļ abenomikai ir plašs atbalsts nacionālistu vidū, un tā bieži tiek salīdzināta ar Meidzi perioda (1868-1912) programmu Bagāta valsts, stipra armija, pateicoties kurai Japāna no ekonomiski atpalikušas un izolētas valsts pārtapa par reģiona lielvaru.
Panākumi un negācijas
Sasniegt izvirzītos mērķus S. Abe cenšas vispirms jau ar juridiski neatkarīgās Japānas Bankas starpniecību, panākot sava domubiedra Haruhiko Kurodas iecelšanu par tās vadītāju. H. Kuroda izvirzīja mērķi līdz 2014. gada beigām panākt gada inflāciju vismaz 2% apmērā, kamdēļ tika būtiski palielināta naudas masa, kā arī sākta tā dēvētā kvantitatīvās mīkstināšanas programma ap piecdesmit miljardu eiro apmērā ik mēnesi, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz obligāciju uzpirkšanas apmērus laika posmā pirms abenomikas. Rezultātā jenas vērtība attiecībā pret ASV dolāru samazinājās par aptuveni piekto daļu, sākās Japānas kompāniju akciju cenu straujš kāpums, bet valsts IKP 2013. gadā pieauga par 1,9%, kas bija viens no labākajiem rādītājiem ekonomiski attīstīto valstu vidū. Būtiska loma bija arī otrajai «bultai» jeb ieguldījumiem infrastruktūras attīstībā aptuveni 67 miljardu eiro apmērā, kas daudzos gadījumos gan bija izdevumi par dabas (zemestrīču un cunami) un tehnoloģisko (Fukušimas AES) katastrofu seku novēršanu.
Vienlaikus abenomiku pavadīja virkne negatīvu parādību, kas lika sevi manīt pērnā gada otrajā ceturksnī. Lētu kredītu pieejamība, pastāvot hroniskām problēmām Japānas ekonomikā, noveda pie kapitālu aizplūšanas no valsts tā vietā, lai nauda tiktu ieguldīta rūpniecības attīstībā. Jenas kursa lejupslīdes dēļ līdzekļi tika masveidā ieguldīti pat eirozonas problēmvalstīs, tādās kā Spānija vai Itālija, novedot pie procentu likmju krituma tajās un radot ilūziju, ka šo valstu ekonomikas pārvarējušas krīzi. Jenas palētināšanās arī padarīja lētāku Japānas eksportu, kas uz eksportu orientētai valstij ir būtisks ieguvums, taču radīja reālus valūtu karu ar Ķīnu un Dienvidkoreju draudus, kā arī plašu neapmierinātību ASV par deflācijas eksportu, kas tiek uzskatīts par draudiem Savienoto Valstu ekonomiskajai izaugsmei.
Turklāt Japānas ekonomika izrādījās bezspēcīga energoresursu deficīta priekšā, it īpaši pēc visu atomelektrostaciju darbības apturēšanas saistībā ar Fukušimas AES katastrofu 2011. gadā. Rezultāts bija negatīva ārējās tirdzniecības bilance, lai gan patlaban šā faktora loma mazinājusies - energoresursu cenas ievērojami kritušās un ir pieņemts lēmums par pakāpenisku atomelektrostaciju darbības atsākšanu.