Vērojot satraucošas tendences mums svarīgās, iekšēji daudzslāņainās un daudzkrāsainās valstīs, bieži rodas jautājums, kādēļ tām sabiedrības grupām, kas dažkārt tiek sauktas par intelektuāļiem, neizdodas uzrunāt sabiedrības vairākumu, lai gan runā tās teju vai nepārtraukti. Spriežot pēc arvien histēriskākām notīm, tas neizdodas liberālajai inteliģencei ASV jautājumā par Trampu, spriežot pēc milzu atbalsta pastāvošajam režīmam, tas neizdodas liberālajai inteliģencei Krievijā. Visvieglākais, protams, būtu teikt, ka tas tādēļ, ka vairākums vienkārši neuzskata par vērtu inteliģencē ieklausīties. Tomēr sava vaina jāuzņemas arī pašiem runātājiem, kas izsakās valodā (šo jēdzienu te lietoju plašā nozīmē), kas varbūt glaimo pašu runātāju un viņu paziņu loka priekšstatam par savu apbrīnojamo asprātību un intelektuālismu, bet patiesībā elementāri nav saprotama ārpus šī loka.
Russian Sociological Review pēdējā numurā (šī gada Nr. 2, bez maksas pieejams internetā) lasāma plaša publikācija par 2011.-2013. gada protestu valodu Krievijā. Ja īsi: intelektuāls baudījums, protams, bet tad nav jābrīnās, ka protestētāji palika nesaprasti... Vairoties no nepārprotami politiskiem lozungiem, plakātiem (intelektuāļiem taču tādi nepiestāvot), daudzi no Putina oponentiem faktiski nodarbojas ar paštīksmināšanos. Lūk, mītiņa dalībnieks uz ķekatu koka kājām - tas simbolizējot saukli «podņatsja s koļen!» [«nestāvēt uz ceļiem!»]. Nu, malacis, tikai jautājums, cik daudzi to tā «nolasīja»? Plakāts, kas atdarina ceļa zīmi - «nostrīpots» divvietīgais velosipēds. Cik asprātīgi pausta attieksme pret Putina - Medvedjeva tandēmu! Vienīgi neesmu pārliecināts, ka tā to nolasīja arī Kemerovā vai Rjazaņā. Vēl kāds ierodas ar mīksto rotaļlietu no attiecīgās filmas un plakātu «Visu labu, ledus laikmet!». Un tā tālāk. (Protams, šie piemēri neizsmeļ visas protesta izpausmes, bet runa ir par simptomu.)
Turklāt šī intelektuāļu slieksme runāt faktiski pašiem ar sevi nav tikai pēdējo gadu fenomens. Patiešām cienu cilvēktiesību aizstāvjus Krievijā, kuri drūmajos pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados uzdrošinājās nenodot savus principus. Bet vai dažas metodes nebija «ziloņkaula tornis»? Piemēram, ideja, ka prasīs, tā teikt, neko vairāk par PSRS Konstitūcijā garantēto, nekādas politikas. Eleganti, protams, bet rezultātā šie apbrīnojamie cilvēki paši sašaurināja savu auditoriju (jo norobežojās no citām disidentu grupām).
Ja runā par ASV un to, kā liberālie intelektuāļi tur argumentē pret Trampu, tad brīnos, kāpēc Trampam vēl nav pārmests tas, ka viņš nav lasījis (pieņemu) Fuko un Beketu. Brexit kontekstā šī savas nabas apbrīnošana jau slikti beidzās. Kam vēl ir jānotiek, lai intelektuāļi Rietumos (t. sk. Latvijā un arī Krievijā) saprastu, ka politiskā cīņa nav zibakcijas, tēmturi (šis gan arī bija snobisms... runa ir par t. s. haštegiem) sociālajos tīklos un karnevāla gaisotne? Tas viss ir jauki un vietā, ja runa ir par savu loku, nepretendējot uz ārpus loka esošo pārliecināšanu. Ja pretendē, valoda ir jāmaina.