Latvijas Nacionālajā operā (LNO) šovakar, 30. maijā, pirmizrādi piedzīvos Džuzepes Verdi operas Trubadūrs jauniestudējums, kurš tapis diriģenta Aleksandra Viļumaņa un režisora Andreja Žagara vadībā, radošajā komandā pulcējot diriģentu Jāni Liepiņu, scenogrāfu Reini Dzudzilo, kuriem abiem šī būs debija operā, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku un dramaturgu Miku Čeži. Galvenajās lomās ir gan viesi Anna Ņečajeva, Oļesja Petrova, Murats Karahans (Manriko lomā - arī Ferdinands fon Botners) un Igors Golovatenko, par kuru lielisko balsi un karsto pašatdevi jau pārliecināja trešdienas ģenerālmēģinājums, gan mūsu operas solisti Julianna Bavarska, Andžella Goba, Andris Ludvigs (nākamajā sezonā), Jānis Apeinis un Krišjānis Norvelis. Tas būs tikai trešais šīs ārkārtēji saviļņojošās operas iestudējums LNO vēsturē, turklāt katrs no tiem uz šīs skatuves piedzīvots citā vēsturiskajā laikā - vispirms pirmajā Latvijas brīvvalstī 1928. gadā, pēc tam 1968. gadā, turklāt kā vēsturiski pirmais šīs operas iestudējums oriģinālvalodā padomjlaikos. Šajā operā savu debiju tolaik piedzīvoja Aleksandrs Viļumanis, kurš tobrīd bija 3. kursa students un nodiriģēja saslimušā maestro Riharda Glāzupa vietā. Tagad - jau ar vairāk nekā simtreiz nodiriģētu šīs izrādes pieredzi - viņš ieved šajā stāstā šodienas treškursnieku diriģentu Jāni Liepiņu.
Izrādē savijušies stāsti par mīlestību, naidu un atriebību. Čigāniete Azučena, kuras māti vecais grāfs di Luna pavēlējis sadedzināt sārtā, atriebjoties nolaupījusi vienu no grāfa dēliem, lai iemestu to tajā pašā sārtā, taču liktenīgi kļūdījusies un sadedzinājusi savu bērnu. Tad Azučena uzaudzina grāfa atvasi kā savējo, turpinot kaldināt atriebes plānus. Pēc daudziem gadiem starp čigāniem uzaugušais trubadūrs Manriko pat nenojauš, ka sīvākais sāncensis ceļā uz viņa iemīļotās Leonoras sirdi, jaunais grāfs Luna, ir viņa paša brālis...
Andrejs Žagars savu inscenējumu pietuvinājis mūsu tautas piedzīvotajiem notikumiem 1919. gada pirmajā pusē, kad vēsture veidoja skarbu fonu cilvēku likteņiem un radīja apstākļus, kurā brālis cīnījās pret brāli. «Protams, stāsts nav par karu. Šis ir mīlas stāsts uz kara fona, kad visas cilvēku attiecības ir saasinātas,» režisors paskaidro, kāpēc operu piesaistījis šim vēsturiskajam laikposmam, kura juceklīgajās pārmaiņās tik reāli bija iespējams brāļu karš. Šādi viņš vēlējies šo dramatisko, aso stāstu padarīt skatītājiem atpazīstamu, radīt emocionālu piesaisti. Iestudējuma telpu veido pils uz frontes līnijas starp landesvēra un lielinieku armijas spēkiem. Operas pirmizrādei sekos izrādes 31. maijā, Rīgas Operas festivālā 7. un 14. jūnijā, kā arī 30. augustā un 25. septembrī.