It sevišķi tāpēc, ka tagad ziemās vairs nesūtam visi kopā lielajā saimes istabā, kur no lauku darbiem brīvajā gadalaikā ne par ko citu vispār nebija iespējams domāt kā tikai par mīlēšanos.
Katrā ziņā Dienas rāda, ka vismaz 1993. gadā Valentīna dienas tradīcija vēl nebija iedibināta, Dienās ap 1993. gada 14. februāri par šādu dienu nav ne rindiņas. Tas gan nenozīmē, ka avīzē tolaik nebūtu mīlēšanās tēmai veltītu rakstu. Tieši otrādi, 90. gadu sākumā, raisoties vaļā no pēdējiem padomju aseksuālās morāles pinekļiem, par visu, kas ar mīlas lietām saistīts, Latvijas mediji rakstīja brīvāk nekā tagad. Tai skaitā, kā jau klājas, stūrējot atpakaļ kapitālismā - arī par mīlas pērkamo pusi. 1993. gada 30. janvāra SestDienā tam lielu apcerējumu bija veltījusi Anija Pelūde. Rubrikā Pilsēta publicētajā rakstā …un man tumsā liekas - viņa klusi raud (ar apakšvirsrakstu Rīgā iebrauc laucinieks, Tūdaļ paliek maucinieks!) tika turpināta iepriekšējās Dienās ar dakteri, padomjlaiku seksa guru Jāni Zālīti aizsāktā saruna par «tantes Soņas», proti, prostitūcijas, tēmu.
Sāksim ar raksta beigu secinājumu no Zālīša: «Daudzi vīrieši pērk prostitūtu tāpēc, ka viņu sievas ir seksā ietiepīgas un pelēcīgi vienmuļas. Erotizējiet savu laulības dzīvi - droši! Nedrīkst nepamanīt arī to, ka ar gadiem mainās sievietes un vīrieša dzimumtieksme. Vecākiem vīriešiem lielāku interesi izraisa jaunas un pat ļoti jaunas sievietes. Tie, kas ir sasnieguši personības briedumu, savas vēlmes kompensē pēc vīrišķības un sievišķības dialektikas likumsakarības. Tiem, kam ir zems vīrišķības līmenis, nākas pirkt prostitūtu. Pēdējos visbiežāk interesē ne tik daudz seksuālā puse, bet gan geišas tipa prostitūtas prasme iluzori izcelt viņa vīrišķību, uzklausīt vīrieti un apliecināt viņa nozīmību, ko viņš nesaņem mājās. Būtu labi, ja šo patiesību uzklausītu vismaz puse no Latvijas precētajām sievietēm. Tad mēs drīzāk izkļūtu no prostitūcijas.»
Konkrētu «gadījumu iz dzīves» izklāsts rakstā sākās ar impotenta vīrieša stāstu. Uz bordeli viņu bija aizvedis attiecīgā pagrīdes «kooperatīva» aģents, un šā aģenta piedāvājums, nevis nepārvarama gribēšana bijis arī stāstītāja gājiena iemesls. «Viss sākās ar to, ka es sajaucu durvis. Domādams, ka eju pie «savas sievietes», atvēru durvis, un no tā, ko es tur ieraudzīju, mati slējās stāvus. Lielas istabas vidū stāvēja zārks. Tam apkārt dega sveces, bija pat vainagi. Bet zārkā caurspīdīgā melnā ģērbā gulēja skaista «nelaiķe». Viņas acis bija aizvērtas, telpā smaržoja pēc skujām un vēl pēc kaut kā kapenēm specifiska. Es apstulbu, skudriņas skraidīja man pa muguru. Laikam biju tā stāvējis ilgi, un «nelaiķei» apnika mana bezdarbība - bez nevienas kustības viņas ģērbs pašķīrās kā aizkars uz skatuves, atsedzot vispirms slaidās kājas, bet pēc tam visu pārējo. Es pat nepamanīju, kad ieskanējās klusa sēru mūzika, kas bija tik neparasta - it kā skaņa nāktu no manām smadzenēm…» Beigās stāstītājs izkļuva no šīs telpas un atrada «savu sievieti», bet erekciju viņam pat šī profesionāle vairs nespēja izraisīt.
No raksta uzzinājām arī 90. gadu sākuma intīmpakalpojumu cenas: lētākās firmas tolaik prasīja LVR 500 par divām stundām (tātad divarpus latu), dārgākās līdz LVR 8000 (40 latu) par stundu. Tātad dzīves līmenis pa šiem gadiem tomēr ir gājis uz augšu, jo šodien pat Valentīndienas ziedu pušķim tērējam vairāk, ja vien jūtas ir dziļas un patiesas. Savukārt vajadzību pēc taustāmas prostitūcijas samazinājis internets, un stabili pieprasīta joprojām ir tikai viena prostitūcijas forma - politprostitūcija. Kā citādi lai nosauc, piemēram, dažas latviešu valodas un literatūras zvaigznes sadarbību ar to politisko spēku, kurš rosināja referendumu par krievu valodu?