Risinājumi bija un joprojām ir vairāki, alternatīvas vienmēr ir.
Pats minējāt, ka varam arī no kontrakta ar Bombardier par jaunu lidmašīnu iegādi atteikties. Vai tad mūsu puse nav uzņēmusies zināmas saistības?
Ir, bet tikpat labi var teikt, ka viņi nav pildījuši savas saistības. Jaunajām lidmašīnām mūsu flotē vajadzēja parādīties jau šogad.
Respektīvi, mēs varam kaulēties, lai no kontrakta «izietu», cik iespējams, nesāpīgi?
Protams. Un jautājums ir arī, vai airBaltic jākļūst par, tā teikt, pirmajiem klientiem jaunajam Bombardier modelim - mēs taču zinām, ka visiem jauniem modeļiem sākumā ir pielabojamas nianses. Tā, starp citu, savulaik bija arī ar dažām no tām lidmašīnām, ar kurām airBaltic lido tagad - bija problēmas ar durvīm, bija piespiedu nolaišanās gadījumi, bija nepieciešami remonti. Respektīvi, tā gadās ne vienam vien ražotājam. Tātad mēs nostādām īpatnējā situācijā visu mūsu aviofloti: ja mēs nomainām boingus ar bombardieriem, kas vēl jāizmēģina, mums faktiski vairs nebūs alternatīvu, ja nu kādas problēmas.
Tad kāpēc vispār šie bombardieri?
Konkursā, ko, ja pareizi atceros, 2012. gadā rīkoja airBaltic, sacentās Airbus un Boeing, bet uzvarēja Bombardier, kas piedāvāja labākus nosacījumus. Problēma tikai tā, ka Bombardier tolaik nebija sertificēta, ja tā var teikt, produkta mums nepieciešamā attāluma lidojumiem.
Īsi sakot, nebūtu nekāda traģēdija, ja jaunu lidmašīnu piegāde tiktu atlikta - lai citas aviokompānijas palido un patestē. Piegādās mums gadu vai divus vēlāk - nav problēma.
Vēlreiz uzsvēršu, ka airBaltic strādā labi, vienkārši kompānijai nav tādas naudas, lai veiktu iemaksu par jaunajām lidmašīnām. Kuru gan vēl nav. Un nevienam nav pārliecības, vai tās būs arī nākamgad.
Tātad, jūsuprāt, loģiskākais būtu sākt sarunas ar Bombardier par kontrakta nosacījumu pārskatīšanu. Tam nepieciešams valdības lēmums?
Nē, tas ir airBaltic kompetencē un pašas kompānijas lēmums. Ja kompānija noslēdz līgumu, bet konstatē, ka tai nav līguma izpildei nepieciešamās naudas, tad ir divi varianti. Vai nu atnākt pie valsts un paprasīt - kas tagad ir noticis -, vai arī pašiem domāt, kā tikt galā ar problēmu, ko paši ir radījuši.
Tātad sāgā parādās jauna nianse - ko darījusi vai nav darījusi pati airBaltic vadība. Labi. Tomēr tas neatbild uz jautājumu par konkrētās valdības sēdes lēmumu. Ja viss jūsu iepriekš minētais bija zināms, kāpēc tāds lēmums? Ministri prātā sajuka, vai?
Bija jābūt valdības lēmumam, tas nevarēja būt mans vienpersonisks lēmums. Un es piedāvāju gan to variantu, kas tika pieņemts, gan to, ka saistību izpildes smagumu uzņemas valsts, gan to, ka saistības tiek pārskatītas. Bet tika sēdes laikā uzburta tāda ainiņa, ka mēs zaudēsim kaut kādas iemaksātās naudas, kaut kādas iespējas, kompānijas vadība šādas ainiņas uzbūra, un visi bija pilnīgi tā kā nozombēti.
Kaut kā mums tie airBaltic vadītāji arvien tādi...
Katram ir savas ambīcijas. Parādīt, ka tu esi pirmais, piemēram, bitcoin ieviešanā, vai pirmais, kas lido ar jaunu modeli, tu nokļūsti starptautisko aviācijas mediju pirmajās, kā saka, lappusēs, veidojas tava reputācija un attiecīgi iespējas nākotnē.
Daudz pārmetumu izpelnījies konsultants, Prudentia, tomēr man liekas jēdzīgs viņu arguments, ka avionozare pasaulē piedzīvo diezgan skarbus laikus, tādēļ kaut kādu baigi izcilu investoru atrast nav bijis iespējams. Un varbūt arī nebūs iespējams.
Tā ir pilnīga taisnība, ka kaut ko izcilu atrast ir faktiski neiespējami. Un airBaltic arī nav nekāds zelta gabaliņš - mēs zinām visu to uzkrāto zaudējumu nastu, mudžekli ar tiesvedībām utt. Pateicoties peļņai, negatīvais pašu kapitāls pamazām «norakstās», bet skaidrs, ka tā mēs varam arī piecdesmit gadus lēnā garā kustēties. Ir divas opcijas. Vai nu atrast kādu, tā teikt, neideālu investoru, vai arī vienoties ar kādu lielo aviokompāniju, kas airBaltic «apēd». Un rezultātā mēs, teiksim, desmit reizes dienā lidosim uz Londonu un visi tālie lidojumi būs caur Londonu. Atcerieties, savulaik jau tā bija - savienojošie reisi bija caur Kopenhāgenu.
Un tāds variants jums nepatīk?
Pag, vispirms jāsaprot, vai mēs varam lēkt tik augstu, kā mēs lecam? Ja no Tallinas tiek piedāvāti seši septiņi maršruti, bet no Rīgas vairāki desmiti, ja valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju lidosta strādā ar pieciem miljoniem utt. Es uzskatu, ka tas ir vajadzīgs, jo mums ir jāizmanto tas, ka Rīga vienīgā no Baltijas galvaspilsētām var nodrošināt tādu savienojumu infrastruktūru. Turklāt avionozare ir nozīmīga ekonomikas sastāvdaļa - starp citu, tas, ko valsts ir ieguldījusi, ir jau sen atgūts nodokļu veidā.
Bet tad ir pretruna - mēs gribam atļauties lēkt augstu, bet nevaram atļauties.
Varbūt mēs nevaram atļauties attīstīties tik strauji. Piemēram, pašreizējais kontrakts ar Bombardier paredz, ka mēs jaunās lidmašīnas nopērkam īpašumā. Parasti jau aviokompānijas izmanto līzingu... Arī tādu iespēju kompānijas vadība var nolikt uz galda. Vai arī - mēs nevaram atļauties lidot ar pilnīgi jauniem bombardieriem, toties mēs varam lidot ar divus līdz četrus gadus veciem boingiem vai eirbusiem. Bet tas jau nav ministra uzdevums! Tā ir kompānijas vadības atbildība - piedāvāt dažādus attīstības scenārijus. Bet tādu nav.
Nu, labi, bet ko tad jūs netiekat galā ar to airBaltic vadību?
Varbūt tā ir mana problēma, ka sen jau vajadzēja ķerties klāt kompānijas padomei, kas uzrauga uzņēmumu. Jo manā kā ministra uzmanības lokā ir arī daudzas citas jomas un problēmas. Zināmā mērā var teikt, ka esmu iegāzts gan no pašas ministrijas valsts sekretāra puses, gan airBaltic padomes un valdes puses.
Tātad mums ir tēze, ka vislabāk būtu runāt ar Bombardier, bet paliek jautājums par nosaukto investoru, kurš, jūtot, ka valdība lēmumu var pārskatīt, pēdējās dienas izplata piktus paziņojumus. Tas no šī vācu kunga puses vairāk tāds kā PR?
Nu, tas ir viens no iemesliem, kādēļ es rosināju atteikties no Prudentia pakalpojumiem. Nevienā biznesā tā nav, ka, pirms lēmums ir pieņemts, jau tiek izplatītas ziņas, ka investors atrasts utt. Patīk mums konkrētais investors vai nepatīk, bet nedrīkst viņu divus mēnešus vazāt pa medijiem. Ja nebūtu bijis šāda publiskā fona, mēs būtu varējuši visus «par» un «pret» izvērtēt daudz racionālāk. Savukārt, ja jāatbild uz jautājumu, kāpēc šāds fons tika radīts, es varu pieļaut, ka tas saistīts ar Prudentia vēlmi saņemt kaut kādu atlīdzību, lai gan es par šīs vēlmes pamatotību dziļi šaubos. Var jau būt, ka šis atlīdzības jautājums ir bijis viens no iemesliem, kādēļ man bija jāaiziet no amata.
Atļaušos apšaubīt. Prudentia, ja tā var teikt, uzzīmējās Dombrovska kā premjera laikā, nevis Straujumas, t. i., viņai no konsultanta distancēties ir vieglāk.
Nezinu, bet man ir informācija, ka pēdējo mēnešu laikā Prudentia pārstāvji premjeres birojā ir bijuši un savu viedokli izklāstījuši.
Jebkurā gadījumā mana pārliecība ir, ka situācija ir jārisina straujāk, un skaidrībai jābūt, negaidot līdz 30. novembrim, līdz budžeta pieņemšanai. Tas būtu arī korektāk attiecībā uz publiski izskanējušo investoru [Ralfu Dīteru Montāgu-Girmesu].
Neatkarīgi no tā, kāds būs jaunā Latvijas dzelzceļa vadītāja vārds un uzvārds, pieļauju, ka objektīvi ir kaut kādas problēmas, ar kurām viņam būs jānodarbojas. Jūsu versija par tām?
Dzelzceļš nav vieglā situācijā. Un te pat nav runa par Magoņa aizturēšanu vai pat sankciju karu. Resursu, piemēram, akmeņogļu, cenas krītas, pazeminās arī rubļa kurss, līdz ar to Krievijai kļūst arvien neizdevīgāk izmantot Latvijas tranzītkoridoru. Un Krievijas kravas ir 70% no mūsu pārvadātājām. Es tuvākajos gados prognozēju būtisku Krievijas kravu kritumu neatkarīgi no tā, kurš vadīs Latvijas dzelzceļu, kurš būs satiksmes ministrs, un pat neatkarīgi no sankciju tālākā likteņa. Ja mēs zaudēsim 20-30% kravu, dzelzceļam būs diezgan grūti savilkt galus kopā, attiecīgi būs nepieciešams veikt nopietnas un sāpīgas reformas.
Un tās būtu?
Iespējams, kādu attīstības projektu iesaldēšana, sponsorēšanas programmu pārskatīšana. Īsi sakot, tas cilvēks populārs nebūs.
Lai noturētu kravas, varbūt var samazināt pakalpojuma cenu?
Aizpagājušajā nedēļā tieši tika izveidota darba grupa šādu jautājumu analīzei. Piemēram, varbūt varētu samazināt maksu par infrastruktūras lietošanu, ja ņem vērā, ka infrastruktūrā tiek daudz investēti Eiropas fondi.
Ir jāņem vērā, ka nav iespējams būtisku Krievijas kravu samazinājumu kompensēt ar konteineru kravām vai kravām no Ķīnas. Tas ir mīts! To nevar izdarīt ne gada, ne, iespējams, triju laikā.
Magonis savulaik teica, ka mēs varētu paņemt Krievijas kravas, kas agrāk gāja caur Ukrainas ostām.
Varam, bet pirmām kārtām jādomā par baltkrievu kravām, piemēram, atkarojot Klaipēdai minerālmēslus un atgriežot tos Ventspilī. Tāpat naftas produkti. Apaļi rēķinot, runa ir par 14 miljoniem tonnu. Decembra sākumā bija plānota Latvijas - Baltkrievijas starpvaldību komisijas tikšanās, kurā tieši par šīm lietām spriest.
Bet satiksmes ministra mums nav, un, cik saprotams (jaunu meklēšot pēc budžeta pieņemšanas), vēl pusotru divus mēnešus nebūs.
Diemžēl. Un manā skatījumā nav korekti, ka premjere šīs problēmas ir uzmetusi uz galda iekšlietu ministram, kuram pašam problēmu netrūkst, kaut vai patvēruma meklētāju kontekstā. Ja viņa pieņēma lēmumu par manu demisiju, tad viņai pašai arī vajadzēja uzņemties atbildību par satiksmes nozari.
Tikām līdz attiecībām ar Straujumu. Diezgan loģiski, ka esat cemmīgs uz viņu. Vienlaicīgi Vienotībā - es atvainojos - atpazīstamu un darboties spējīgu politiķu ir tik, cik ir. Tātad, vai jums vieglāk būtu turpināt atrasties Vienotībā, ja premjere publiski atzītu, ka veids, kādā notika jūsu atlaišana - iemeslus noliekam malā -, nebija, teiksim tā, labs?
Vienotības valdes sēdē viņa par šo veidu atvainojās.
Bet ne publiski. Toties publiski - pie žurnālistiem - iznācāt jūs un pateicāt, ka tā arī neesat sapratis atlaišanas iemeslus.
Es joprojām tā visa jēgu nesaprotu. Nu, es ilgi ļaunu prātu neturu un nekreņķējos. Es tikai zinu to, ka Vienotībai ir pēdējais brīdis mobilizēties, pretējā gadījumā būs slikti. Nav noslēpums, ka pēdējais gads bijis partijai smags. Ja mēs paskatāmies arī uz nākamā gada budžeta projektu, mēs redzam, ka tur ir labas lietas - vairāk naudas aizsardzībai, policijai, arī medicīnai un, iespējams, izglītības sistēmai, bet kas tur ir uzņēmējiem?
Sākat runāt kā opozīcija...
Bet tā objektīvi ir. Līdz ar to Vienotībai ir jāmobilizējas, lai piedāvātu kaut ko patiešām nozīmīgu.
Un tad jūs, nu kā Saeimas deputāts, pats roku rokā ar Straujumu to esat gatavs darīt?
Partijai ir ļoti spēcīga līdere, Āboltiņa, un valdē ir arī citi strādāt griboši cilvēki.