(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
Pēc tam, kad visi apcietinātie bija sadzīti un vairāk klāt nenāca, uz blakus sliedēm padeva tādus pašus vagonus un sāka atdalīt sievietes un bērnus un galīgi vecus vīriešus, kam pāri sešdesmit. Mierināja, ka tas tikai pa ceļam, galā visi atkal būšot kopā un abi vagoni iešot kopā. Vagoni esot pārpildīti, un sievietes un bērnus vajagot atsevišķi. Vagoni tiešām bija pārpildīti. Abos vagona galos bija ierīkotas divstāvu dēļu kopējās nāras, bet pret durvīm atstāta eja un vidū liels caurums dabīgām vajadzībām. Kad sievietes un bērnus atdalīja, vagonā kļuva ērtāk un varēja pārmaiņus gulēt vai sēdēt. Ceļam vēl katram iedeva kādus 300 gramus sviesta un kukulīti maizes. Latvijā tad vēl sviests bija papilnam un labas kvalitātes. [..]
Līdz Latvijas robežai abi vilcieni gāja kopā, bet, pārbraucot robežu, vilciens ar sievietēm un bērniem pazuda un mūsu režīms krasi mainījās. Pēc divu dienu ceļojuma vilciens apstājās Balbinovā, un mums lika izkāpt. Mantas sakrāva kādā laukumā pie stacijas, mūs saskaitīja, sakārtoja rindās un sargu pavadībā lika doties ceļā. Bija silta, jauka vasaras nakts. Kad ceļš uzgāja uzkalniņā, no kura pavērās skats līdz apvārsnim, varēja redzēt, kā pa kalniem un lejām gāja kilometriem garas cilvēku rindas, ko pavadīja bruņoti sargi, bet gaisā lidoja lidmašīnas, kas laikam patrulēja un no debess velves novēroja XX gadsimteņa sociālisma un Ļeņina mācības augļus. Īsi pirms saules lēkta pie kādas sādžas upītes malā pļavā mums deva atpūtu. Sādžas sievas kolhoznieces slauca govis, un daži par naudu tika pie kāda litra piena. Tad, apiedams sargus, pie mums, ziņkārības dzīts, atnāca kolhoznieks. Viņš izskatījās jokains - vasaras laikā viņam kājās bija cauri vaļenki un galvā noplīsusi ziemas cepure. Viņš interesējās, kas mēs esam un kur mūs dzen, uz ko mums nebija atbildes. Mēs viņam uzdevām dažādus jautājumus. Kāpēc viņš vasaras laikā nēsā vaļenkus un ziemas cepuri? Citus apavus nevarot dabūt nopirkt, tāpat cepures reti kad vietējā veikalā esot un naudas arī kolhozniekiem esot maz. Vēlāk atnāca divi gani: pusaudzis un puika, tie bija noplīsušās drēbēs un izskatījās kā skrandu lāči. Pēc nelielas atpūtas devāmies atkal ceļā. Atkal komandas saucieni, sargu ķēdes. Sargi nebija ļauni, tikai negribēja vai nedrīkstēja ar mums ielaisties sarunās. Diena bija karsta, un gājiens kļuva arvien grūtāks, daudziem spieda apavi, vecāki vīri sāka gurt un atpalikt. Tiem pa pulciņam atstāja pa sargam, vēlāk viņi stāstīja, ka kopā ar sargiem pusdienojuši lauku ēdnīcā un sargi izmaksājuši un dabūjuši nogaršot krievu alu, neesot slikts. Mūsu ceļš gāja caur vairākām sādžām, nekādas jaunceltnes neredzējām, mājeles noplukušas. Lauki ar vasarājiem tikko kā apsēti, dažās vietās vēl sēja, kaut gan jau bija Jāņu laiks un Latvijā šinī laikā sāka pļaut āboliņu un sienu. Rudzu laukus redzējām ļoti daudz, lielākā daļa labi vai pat ļoti labi auguši.
Pēc pusdienas nonācām galā. Tā bija liela muiža, ja nemaldos, Juhnova, esot kādus 200 kilometrus no Maskavas. Muižas pils un pārējās ēkas bija ierobežotas ar augstu dēļu sētu un dzeloņstiepļu žogu. Pie vārtiem bija dzeršanai vārīts ūdens, pavisam karsts, teica daudz nelietot, tikai pa krūzītei. [..] Zonā vienā šķūnītī bija zāģu skaidas, bet ieteica no tām sargāties, jo ziemā uz tām bija gulējuši poļu gūstekņi, kas apmiruši ar tīfu. Civilie, kas mūs apkalpoja, nebija krievi, bet poļi, bijušie karagūstekņi. Viņi no mums vairījās, jo viņiem bija aizliegts ar mums sarunāties, vairākums arī neprata krievu valodu. Daži pa kluso ar viņiem bija nodibinājuši sakarus, noskaidrojuši, ka šis ir etapu lēģeris, kur formējot tālākai sūtīšanai. Tur apstākļi esot ļoti smagi.
(Turpinājums 28. novembra numurā)