INTENSITĀTE UN DINAMIKA
Iekštelpas pret ārtelpām. Grīda pret zāli. Mazāks laukums (starptautiskajās spēlēs 38–42 x 20–25 metri pret 100–110 x 64–75 metriem). Mazāki vārti (2 x 3 metri pret 2,44 x 7,32 metriem). Mazāka un smagnējāka bumba. Mazāk spēlētāju laukumā (pa pieciem katrā komandā pret vienpadsmit katrā komandā). Atpakaļejošas un neierobežota skaita maiņas. Vairāk laukuma tiesnešu (divi pret vienu). 2 x 20 minūšu tīrais laiks bez kompensācijas laika pret 2 x 45 minūšu «netīro» laiku ar kompensācijas laiku. Minūtes pārtraukumi un videoatkārtojumu pieprasīšana. Sānu auta izspēles ar kāju, nevis roku, bet izspēles no vārtiem ar roku, nevis kāju. Sešu metru pendeles vienpadsmit metru pendeļu vietā. Desmit metru soda sitieni pēc sestā un katra nākamā pārkāpuma. Par sarkanajām kartītēm divu minūšu noraidījumi kā hokejā vai florbolā, nevis visas spēles mazākums. Savā laukuma pusē vārtsargam bez pretinieku pieskāriena bumbu drīkst atspēlēt tikai vienu reizi. Vārtsarga pieslēgšanās pāri laukuma centram vai laukuma spēlētāja sūtīšana vārtsarga krekliņā – reizēm pat abu komandu vienlaicīga spēlēšana piecatā jeb ar tā sauktajiem lidojošajiem vārtsargiem. Šādi varētu turpināt un turpināt, lai pierādītu, ka telpu futbols un klasiskais futbols vienlaikus ir gan ārkārtīgi līdzīgi un saistīti, gan arī pilnīgi atšķirīgi sporta veidi.
Telpu futbols ir intensitāte un dinamika – daudz vairāk pieskārienu bumbai un lēmumu pieņemšanas daudz mazākā laukuma platībā un attālumā no pretiniekiem, nemitīgas pārejas no aizsardzības uzbrukumā un no uzbrukuma – aizsardzībā, daudz vairāk spēles pa zemi, nevis gaisā. Tas viss attīsta tehniku, domāšanas ātrumu un arī taktisko izpratni, jo visiem, neskatoties uz savām primārajām pozīcijām, jāprot spēlēt jebkurā situācijā jebkurā laukuma punktā – gan ar bumbu, gan aizsardzībā un presingā. Nav brīnums, ka ievērojama daļa dažādu paaudžu brazīliešu lielā futbola zvaigžņu pamatus bērnībā slīpēja ar telpu futbola (un arī ielu futbola un pludmales futbola) palīdzību, jo ļoti līdzīgas situācijas, kas šo īpašību attīstībai tiek simulētas arī lielā futbola treniņprocesā, šajos sporta veidos rodas dabiski un daudz biežāk. Telpu futbola pirmsākumi meklējami iepriekšējā gadsimta trīsdesmitajos gados Montevideo, Urugvajā un Sanpaulu Brazīlijā, un tieši Brazīlijā ir spēcīgākās šī sporta veida tradīcijas un masveidība. Vēl 2023. gadā par Dienvidamerikas klubu čempioni lielajā futbolā kļuva Riodežaneiro Fluminense, ko vadīja brazīlietis Fernando Diniss, kurš tolaik bija arī Brazīlijas izlases pagaidu treneris, un viņš savā spēles stilā un taktikā ļoti iedvesmojās no telpu futbola – spēlētāju rotācijām un izspēlēm, taktiskajām niansēm. Tomēr kā globāli organizēts sporta veids tas kopumā ir ļoti jauns un relatīvi ne tik izplatīts – ne velti UEFA un FIFA savos saziņas kanālos vēl joprojām uzstājīgi reklamē un māca pat primitīvākos telpu futbola noteikumus, ko noteikti neredzēsiet darām lielajam futbolam.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!