2015. gada rezultāti vēl pilnībā nav apkopoti, taču apgrozījums noteikti pieaudzis. 2014. gadā apgrozījums bija 16 miljoni eiro, domāju, ka pērn tie pieauguši līdz 18 miljoniem. Mēs strādājam ar peļņu, taču to nesadalām, bet investējam attīstībā. Mums ir daudz poliklīniku, kuras ir diezgan sliktā stāvoklī - nepieciešams remonts, nepieciešamas arī jaunas tehnoloģijas. Mēs renovējam ēku, kurā atradīsies mūsu jaunā slimnīca, kuru atvērsim jau aprīlī. Šajā slimnīcā būs pieejami arī valsts apmaksāti pakalpojumi.
Cik grūti vai viegli privātām veselības iestādēm ir konkurēt ar valsts un pašvaldības veselības aprūpes iestādēm?
Ar valsts un pašvaldības ārstniecības iestādēm konkurēt nav sevišķi grūti, ļoti nopietna ir konkurence starp privātajiem. Pagaidām publiskās ārstniecības iestādes nav sevišķi ieinteresētas investēt savos darbiniekos, un tas, manuprāt, arī ir viens no garo rindu iemesliem. Mums rindas noteikti ir mazākas, lai gan valsts par pakalpojumu visiem tā sniedzējiem maksā vienādu tarifu. Turklāt valsts un pašvaldību slimnīcām un poliklīnikām ir virkne priekšrocību - tām pašām nav jāmaksā par tehnoloģiju uzturēšanu un apkopi, par visādiem remontdarbiem, kamēr privātais to visu dara pats.
Jūs minējāt, ka konkurence privātajā sektorā ir gana nopietna. Kādas ir jūsu konkurences priekšrocības?
Mēs aptveram pietiekami plašu areālu, jo mums Rīgā ir septiņas ārstniecības iestādes, kas ir visos mikrorajonos, izņemot Pulss 5, kas ir Rīgas centrā. Šis tīkls mums nodrošina priekšrocības, jo esam iespējami tuvu pacientu dzīvesvietai.
Cik pacientu gadā apkalpojat?
Pacientu skaitu noteikt ir grūtāk, bet apmeklējumi mums ir 62 5942 (bez zobārstniecības), tiesa, viens pacients mūs var apmeklēt vairākkārt. Mūsu apvienībā strādā arī 120 ģimenes ārstu, kam katram reģistrēti ap 2000 pacientu.
Kādi pakalpojumi ir vispieprasītākie?
Tie ir speciālistu - neirologu, traumatologu, kardiologu, arī acu ārstu - pakalpojumi. Pieprasīts ir arī mūsu ķirurģiskais dienas stacionārs, kur veicam vienas dienas saudzējošas operācijas gan traumatoloģijā, gan ginekoloģijā, gan vēdera ķirurģijā un oftalmoloģijā. Tur ir iespējas medmāsas uzraudzībā pacientam palikt pa nakti, par ko gan ir atsevišķa samaksa - ap 30 eiro par nakti. Pieprasīti ir arī izmeklējumi, piemēram, sonogrāfijas, arī kompjūtertomogrāfija, elektromagnētiskā rezonanse un ehokardiogrāfija.
VCA ir noslēgti līgumi ar Nacionālo veselības dienestu, un sniedzat gan valsts apmaksātus, gan maksas pakalpojumus. Kāds ir to īpatsvars?
Maksas pakalpojumi ir ap 40% no visiem sniegtajiem pakalpojumiem.
Kā ir ar rindām uz izmeklējumiem un pie speciālista valsts apmaksātajos pakalpojumos?
Rindas ir atvērtas, pierakstīties var līdz gada beigām. Uz doplerogrāfiju, kompjūtertomogrāfiju, pie neirologa, acu ārsta pašlaik var pierakstīties uz jūniju vai pat jūliju. Mums ir arī īpašs dienests, kurš pāris dienu pirms pieraksta datuma pacientus apzvana un pārliecinās, vai viņi tiešām ieradīsies. Ja kāds netiek, šo vietu operatīvi atdodam kādam citam rindā gaidītājam.
Vai redzat iespēju bez valsts finansējuma palielināšanas samazināt rindas uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem? Piemēram, efektivizējot darbu?
Mēs esam veikuši apjomīgu darba efektivizāciju, arī administrācija mums ir ļoti neliela. Mēs jau varam uz sava rēķina sniegt valsts apmaksātus pakalpojumus, pārsniedzot kvotu, un cerēt, ka valsts apmaksās. Tā notika iepriekšējos gadus, kad tā sauktās pārstrādes tika apmaksātas. Taču pēdējā laikā tās netiek apmaksātas, tāpēc mēs to arī vairs nedarām. Jau tā valsts noteiktais tarifs ir ļoti zems, tajā vispār nav iekļautas attīstības izmaksas. Ministrija gan sola šos tarifus pārskatīt, jo atzīst, ka daudzu pakalpojumu tarifi nenosedz to pašizmaksu.
Ja uzņēmējam par tā sniegto pakalpojumu valsts maksā cenu, kas nesedz tā pašizmaksu, kāda ir interese slēgt šādu līgumu? Valsts slimnīcām tas ir obligāti, taču privāts uzņēmējs var to neizvēlēties un sniegt tikai par maksu.
Valsts apmaksātus pakalpojumus mēs esam snieguši vienmēr un, piemēram, tā dēvētajos treknajos gados ar tiem viss bija labi, tarifus samazināja krīzes gados, un kopš tā brīža tie nav atgriezušies iepriekšējā līmenī. Turklāt daļai pakalpojumu arī pašlaik šie tarifi ir samērā labā līmenī, tikai atsevišķās pozīcijās maksāts tiek zem pašizmaksas. Taču šo iztrūkumu mēs daļēji nosedzam ar maksas pakalpojumiem.
Ja tarifi netiks paaugstināti, vai neapsverat domu atteikties no atsevišķu valsts apmaksātu pakalpojumu sniegšanas?
Pašlaik vēl mums tādas domas nav. Turklāt Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka jāslēdz līgums par visu valsts apmaksāto pakalpojumu sniegšanu. Mēs nevaram ar Nacionālo valsts dienestu noslēgt līgumu tikai par atsevišķiem pakalpojumiem, tie visi nāk komplektā. Turklāt, ja mēs kādu pakalpojumu sniegsim tikai par maksu, samazināsies tā apjomi. Tomēr neizslēdzam, ja kāds pakalpojumu veids kļūs pavisam nerentabls, mēs varētu to būtiski samazināt.
Pērn jūs paudāt satraukumu par veselības ministra ieceri par 10-20% samazināt finansējumu ārstniecības iestādēm, kas sniedz sekundāros veselības aprūpes pakalpojumus. Kādas ir aktualitātes šajā jomā?
Ministrs no šīs domas atteicies un nesen apliecināja, ka finansējuma sadalē atlikušajam 2016. gadam nekas mainīts netiks. Tā ka šis jautājums ir no dienas kārtības noņemts.
Kā jūs skaidrotu situāciju, ka pēdējos gados, kad finansējums veselības aprūpei nav sarucis, rindas ir pieaugušas? Tāda ažiotāža, kāda pirms pāris nedēļām bija ar pierakstiem Austrumu slimnīcā, sen nebija piedzīvota, lai gan šogad finansējums nav mazāks kā, piemēram, pirms diviem vai trim gadiem.
Manuprāt, Austrumu slimnīcas gadījumā tā bija nepareiza plānošana. Pie mums vispār nebija nekādas ažiotāžas. Tā ka es teiktu, ka valsts slimnīcās tā bija nepareiza procesu organizēšana un sabiedrības tracināšana.
Kā jums ir ar speciālistiem, vai to ir pietiekami?
Jāsāk ar to, ka mūsu medicīnas darbinieku atalgojums ir visnotaļ konkurētspējīgs. Rīgā mums speciālistu netrūkst, taču problēmas ir Liepājā un Daugavpilī, kur gan jūtam speciālistu trūkumu.
Daudz tiek runāts par mūsu veselības aprūpi kā eksporta nozari. Kā jums sokas ar ārzemju pacientu piesaisti?
Mums tādi ir, īpaši mūsu meitasuzņēmumā EGV klīnikā, kas specializējusies reproduktīvās veselības jomā. Tur mums katru mēnesi ir vairāk nekā desmit ārzemju pacientu - zviedri, norvēģi, arī lietuvieši. Ir mums veselības pārbaudes programmas, kurās ļoti aktīvi ir kādreizējie Latvijas iedzīvotāji, kas pārcēlušies uz dzīvi citās valstīs. No Azerbaidžānas un Krievijas ir bijuši pacienti, kas izmantojuši mūsu dienas ķirurģisko stacionāru. Mūsu struktūrvienība ir uzņēmums Medtour Clinic, kas tieši nodarbojas ar ārzemju pacientu piesaisti. Līdz šim visaktīvākie bijuši tieši skandināvi.
Kā jums veidojas sadarbība ar privātajiem veselības apdrošinātājiem? Tie ļoti stingri kontrolē pakalpojumu sniedzējus.
Mums ir līgumi ar visiem veselības apdrošinātājiem un no kontroles nav bail, jo tie laiki, kad pacientu ar polisi sūtīja uz nevajadzīgiem izmeklējumiem, ir beigušies.
Kā raugāties uz ieceri ieviest obligāto veselības apdrošināšanu? Idejas pretinieki norāda, ka nodokļu maksātāju skaits ir pārāk mazs un būtiski pieaugs administratīvie izdevumi.
Es šo ideju atbalstu. Deviņdesmito gadu sākumā, kad strādāju toreizējā Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā, mēs bijām sagatavojuši likumu par obligāto veselības apdrošināšanu. Taču toreiz tas netika ieviests, bet to izdarīja igauņi, kuriem nodokļu maksātāju skaits ir vēl mazāks nekā mums. Tā ka es domāju, ka pareizi izstrādāts obligātās veselības apdrošināšanas modelis ir darboties spējīgs. Tā arī būtu papildu motivācija maksāt nodokļus.
Viena no problēmām ir maksājumi aploksnēs. Vai tas ir aktuāli arī privātajā sektorā?
Tikpat kā nē. Ja ir maksas pakalpojums, tad vispār neviens nekādas aploksnes negrasās dot. Ja nu vienīgi puķes vai konfekšu kasti. Ambulatorajā sektorā arī par valsts apmaksātiem pakalpojumiem aploksnes nefigurē. Mums bija gadījumi dienas stacionārā, kad par ķiruģiskajiem pakalpojumiem mēģināja prasīt maksājumu aploksnē. Mēs to izskaudām. Mēs vainīgajam ķirurgam aizliedzām sniegt valsts apmaksātos pakalpojumus, tā ka šo darbinieku sodījām finansiāli. Aploksnes noteikti nav sistēma.
Kā raugāties uz e-veselības ieviešanu? Vai esat tai gatavi?
Pilnībā, mēs jau šobrīd strādājam e-vidē un mūsu sistēma būs savietojama.
Pēdējais - kas, jūsuprāt, ir svarīgākais, kas paveicams veselības aprūpē bez finansējuma palielināšanas?
Būtu ļoti svarīgi, ja nauda patiešām sekotu pacientam. Kad pacients pats var izvēlēties, kur saņemt pakalpojumu. Pašlaik pacients iet tur, kur ir pieejama kvota, respektīvi, nevis nauda seko pacientam, bet otrādi - pacients iet tur, kur ir nauda. Tas nozīmē, ka nauda būtu jāpārdala par labu tām iestādēm, kurās ir vislielākais pacientu pieprasījums, kurās viņi vēlas saņemt pakalpojumu. Tāpat būtu jāizbeidz dalījums «labajos un sliktajos» jeb publiskajā un privātajā sektorā, jo mēs darām vienu darbu, un valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēm nebūtu jāpiešķir nekādas īpašas privilēģijas.