1996. gada 10. septembra Dienas pirmo lapu greznoja liela LNNK deputātes Annas Seiles bilde ar paceltu roku: viena no lielākajām zemes pircēju loka paplašināšanas pretiniecēm tomēr nobalso par brīva zemes tirgus izveidi.
«Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Jānis Rāzna pēc likumprojekta pieņemšanas žurnālistiem sacīja, ka likumprojekts krietni paplašina to juridisko un fizisko personu loku, kuras varēs iegūt zemi Latvijā,» Dienas ziņā rakstīja Juris Tihonovs. «Tas bijis nepieciešams, jo ārvalstu uzņēmumi un personas, kas ir gatavas investēt lielus līdzekļus Latvijā, nevēlas to darīt, ja nevar iegādāties īpašumā zemi.» Tēvzemei un brīvībai deputāts Leopolds Ozoliņš aktīvi iestājās pret likumprojektu, sacīdams, ka šis likums tautai noņems pēdējo svētumu - zemi - un ļaušot pārdot gan Gaiziņu, gan Zilo kalnu. Frakcijas Latvijai deputāts profesors Imants Liepa pauda viedokli, ka ar likuma pieņemšanu tikšot atņemts latviešu kā zemnieku tautas identitātes garants.
Cita starpā jāatzīmē, ka tās pašas Dienas pirmajā lapā bija kāda cita interesanta ziņa: Somijas Iekšlietu ministrija ir pret Baltijas valstu uzņemšanu Eiropas Savienībā, jo nobažījusies par… imigrantu skaita pieaugumu. «Ja dzīves līmenis Baltijas valstīs būs ievērojami zemāks nekā Somijā laikā, kad tās tiks uzņemtas ES, Somijā no Baltijas valstīm ieradīsies daudz cilvēku.» Ak, somi, somi, kā jūs esat pārvērtušies bēgļu jautājumā…
Bet nu atpakaļ pie mūsu zemes: nākamajā Dienā 1996. gada 11. septembrī zemes tirgus atbrīvošanu komentēja toreizējais laikraksta ekonomikas norišu komentētājs Sandris Točs, tēmā izceldams faktu «vēlā atbrīvošana»: «Zemes tirgus atbrīvošana gada nogalē praktiski sakritīs laikā ar Baltijas valstu savstarpējo robežu atvēršanu brīvai preču plūsmai, kad stāsies spēkā līgums par brīvo tirdzniecību ar pārtikas precēm. Nozīmīgai daļai cilvēku šie soļi joprojām izraisa ievērojamu psiholoģisku diskomfortu, līdzīgu tam, ko uz laiku izjūt cietumnieks, sabrūkot kameras sienām. Ar to mēdz spekulēt politiķi, pielejot eļļu ugunī par Zilā kalna izpārdošanu arābiem vai Lietuvas cūku leģioniem, kas jau soļo mūsu robežu virzienā.»
Atgādinājis, ka brīvs zemes tirgus, ārzemju pircējus ieskaitot, ir konceptuāls, lai Latvija varētu iestāties ES, un ka Igaunijā brīvs zemes tirgus pastāv jau kopš 1993. gada, bet Munameģis joprojām ir suverēnās Igaunijas neatņemama sastāvdaļa, Točs apgalvoja: faktiski brīvā zemes tirgus ieviešana bija iespējama jau 1991. vai 1992. gadā uzreiz pēc Latvijas faktiskās neatkarības atgūšanas, taču LPSR ievēlētā LR Augstākā padome izrādījās tam morāli negatava un 5. Saeima arī. «Paradoksāli, ka tieši 6. Saeima, kuru vairums politisko novērotāju tūlīt pēc ievēlēšanas diezgan vieglprātīgi kvalificēja kā kreisu, tagad aizlāpa tos likumdošanas caurumus, ko aiz sevis atstājuši iepriekšējo sasaukumu parlamenti.» Tā nu latvietis 1996. gadā smagu sirdi ķērās pie zemes andeles: Cērtu cirvi ozolā,/ Tēvu zemi dalīdams./ Ozolam skaida lēca,/ Man bir' gaužas asariņas, cerēdams uz labākiem laikiem: Turi, nelga, kad paņēmi,/ Mana tēva tīrumiņu;/ Dievs dod mani vīram būt,/ Gan tu vairs neturēsi. 2014. gada 1. maijā zemes tirgus Latvijā tika liberalizēts vēl vairāk: nu ES dalībvalstu pilsoņi un ES dalībvalstīs reģistrētas juridiskās personas zemi var iegūt īpašumā ar tādiem pašiem noteikumiem kā Latvijas Republikas pilsoņi. Teiksmās apdziedātais Zilais kalns gan vēl neesot pārdots, bet acīmredzot tikai tāpēc, ka neviens nezina, kurš no visiem Zilajiem kalniem ir tas īstais.