Sezonalitāte teju vai tāda pati kā dienvidzemju kūrortos, kaut skaidrs, ka ne jau sauļoties pie mums kāds brauc. Jā, protams, ir jāņem vērā tas, ka atvaļinājumi parasti ir vasarā, ka tumšā, lietainā laikā vairumam ne īpaši gribas kur tālāk par tuvējo lielveikalu izbraukt, bet jautājums ir arī: kāpēc lai brauktu? Kas ir tas, kas kā magnēts pievelk ceļotājus ārpus Rīgas arī sezonā, kad kas biezāks vai ūdensnecaurlaidīgāks jāvelk mugurā?
Uz Rundāles pils apmeklētības grafika piemēra redzam, ka atbildes uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem vēl nav atrastas. Pat šajā pasaules tūrisma ceļvežos minētajā objektā. Protams, ne jau Rundāles pilī tā vaina, jo ne jau uz to vienu pat vasarā visi dodas. Vājā vieta ir un paliek īpaši piesaistoša kompleksa (un uzsvars liekams tieši uz šo vārdu) tūrisma piedāvājuma trūkums tā sauktajā nesezonā. Rundāles apkārtnē (arī citos reģionos) pietrūkst kā tāda kā Ziemassvētku eglītes stāsts Rīgā vai Ziemassvētku vecīša stāsts Rovaniemi Somijā, vai turpat netālu - iespēja pārnakšņot no sniega būvētajā iglu. Mums rudeņos tumšs, bieži līst, piesalst? Tas varbūt tieši tas, kas vajadzīgs, lai šeit veidotu izturības maršrutus un mudinātu tos iziet ekstrēmu piedzīvojumu kārotājus no visas pasaules? Gan jau var būt arī citas idejas. Būtiskākais, lai ir, kas ar tām nāk, tās relizē un lai ir reāls valsts un pašvaldību atbalsts «nesezonas» tūrismam. Diena