Eiropas Komisija šajās dienās nākusi klajā ar priekšlikumu noteikt, ka Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm būtu jāuzliek par pienākumu uzņemt patvēruma meklētājus no tām bloka valstīm, kurās to jau ir pārāk daudz, vai arī jāmaksā 250 000 eiro par katru noraidīto patvēruma meklētāju. Šī nauda rezultātā tikšot tām ES valstīm, kas šos patvēruma meklētājus uzņems.
Vispirms jau ir sajūta, ka lielais skaitlis ir vien iebiedēšanas summa - lielākais ļaunums, pēc kā, vienojoties par mazāku, visi varētu iziet no situācijas kā uzvarētāji. Var droši prognozēt daudzu politiķu retoriku pēc kāda laika: par 250 tūkstošiem nevar būt ne runas, bet skaidrs, ka jāmeklē kompromiss, jo problēma smaga, īpaši valstīs, kas nelegālo ieceļotāju pārslogotas, tāpēc, sirdī dziļi pārdzīvojot, «parakstāmies» par mazāku sodu, teiksim, 200 vai 150, vai 100 tūkstošu eiro par bēgli, kurš būtu gatavs pie mums braukt, bet kuru mēs paši te negribētu redzēt. Te vēl, protams, neizbēgams arī jautājums - kas gan tie būtu par cilvēkiem, par kuru neuzņemšanu kāda valsts būtu gatava maksāt tik lielu summu? Tādi, kas nekad nav strādājuši un nestrādās, tāpēc, kaut par lielu naudu, nogrūžami citiem? Un, kas ir tad, ja no tāda slaista atsakās nevis viena, bet piecas, desmit, piecpadsmit vai vairāk valstu, - viņa pagaidu mītnes valsts iekasēs no katras pa ceturtdaļmiljonam? Dienas karikatūru jau esam veltījuši šai versijai, proti, ka tik beigās nesanāk tā, ka valstis, kas var pretendēt uz šādu palīdzības naudu, saskata tajā labu peļņas avotu un vairs nemaz nenopūlas nedz aizkavēt migrantu ieplūšanu, nedz īstenot sen aktuālas reformas. Tālāk šo versiju neizvērsīsim, bet pamats satraukumam par tādu notikumu attīstību ir.
Protams, aktuāls ir arī jautājums par šo pārvietoto personu noturēšanu izmitināšanas valstīs. Mēs jau paši ne reizi vien esam piedzīvojuši, ka legālas uzturēšanās statusu ieguvušie ātri vien, kā dziesmā teikts, «aizbrauc nezināmā virzienā». Tad kāda jēga kvotām, piekrišanām, sodiem?
Saprotams, problēmas jārisina solidāri, taču jāņem vērā, cik liela katrai valstij ir spēja uzņemt papildu saistības un, otrkārt, kādi apgrūtinājumi jau ir. Par pirmo, šķiet, skaidrs - dzīves līmenis dažādās Eiropas Savienības valstīs būtiski atšķiras, mūsu valsts nevar pabalstos izmaksāt tik, cik var, piemēram, Vācija, mums arī nav tik daudz brīvu, turklāt gana labi atalgotu darbvietu. Bet ir arī otrs faktors - uz mūsu un vēl virknes austrumpuses valstu pleciem jau gulstas visai Eiropas Savienībai ļoti būtiskas funkcijas pildīšana - ārējās robežas apsardze. Varbūt arī tas jāņem vērā, runājot par solidaritāti?