Izvēle ir pilnīgi apzināta, jo tā ir brīvdiena, Rīgā parasti tie ir svētki.
Šogad 4. maijā tiks iedzīvināta arī Latvijas institūta iniciatīva svinēt Baltā galdauta svētkus. Muzejā arī visiem galdiem būs balti galdauti?
Balti galdauti, cik saprotu, būs uz ielas, jo Valdemāra iela posmā starp Elizabetes ielu un Kalpaka bulvāri būs slēgta transportam un pieejama visiem gājējiem. Ar aktivitātēm šai pasākumā piedalīsies Mākslas akadēmijas studenti. Mēs galdautus neklāsim, bet plaši atvērsim durvis un ar savu sastrādāto darbu gaidīsim ciemiņus.
Jūs rekonstrukcijas gaitā nebijāt galvenie noteicēji, jo pasūtītājs ir cits.
Pasūtītājs bija Rīgas domes Īpašuma departaments, jo ēkas īpašnieks ir Rīgas pilsēta. Programma, kas tika realizēta, bija muzeja izstrādāta, un trīs gadu laikā es būvlaukumā biju ļoti daudz - katru trešdienu bija būvsapulces.
Vai, redzot iznākumu, var pateikt, ka tas ir labākais iespējamais?
Es ļoti nomierinājos tajā brīdī, kad decembrī sarīkojām piecas atvērto durvju dienas tukšajā ēkā un no ļoti daudziem cilvēkiem dzirdēju atzinīgus vārdus, un tos dzirdēju arī no profesionāļiem, kas man bija ļoti būtiski. Kad šis projekts 2010. gadā tika apstiprināts, vietējā arhitektu vidē tas izraisīja diezgan lielu neapmierinātību, un diskusijas izvērtās visai asas. Kad es no tiem pašiem cilvēkiem dzirdēju atzinīgus vārdus, manī radās pārliecība, ka realizēts nav tas sliktākais variants. Protams, atskatoties uz procesu, rekonstrukcijas un īpaši jaunbūves procesā bija daudz problēmu, un es neizslēdzu, ka virkne problēmu vēl var parādīties. Piemēram, laukuma slīdamība virs jaunā apjoma ir problēma, kuru nevar noliegt.
Vai darbu atlase pastāvīgajai ekspozīcijai notika jau pirms rekonstrukcijas sākuma vai arī tās gaitā?
Tas tapa laika gaitā, jo izstāžu zāle jaunajā apjomā, kurā būs Miervalža Poļa izstāde, sākotnējā projektā nebija paredzēta. Apakšzemes apjomā sākotnēji bija plānotas tikai glabātuves un restaurācijas darbnīcas. Tehniskā projekta izstrādes gaitā vienā no sapulcēm Rīgas domes Īpašuma departamentā tika pieņemts manā izpratnē brīnišķīgs lēmums, ka vajag paplašināt programmu un ienest apakšzemes apjomā arī publiski pieejamu telpu. Izstāžu apjoms nenoliedzami sadārdzināja projektu, bet tas ir liels ieguvums. Tajā brīdī mēs sapratām, ka izstāžu telpu var pārvietot no vēsturiskās ēkas uz citu vietu, un tad sāka veidoties pastāvīgās ekspozīcijas aprises. Tika pieņemts lēmums, ka pastāvīgajā ekspozīcijā ienesam arī XX gadsimta otro pusi līdz gadsimta beigām. Tas nav viegls uzdevums, jo telpas tik un tā nav pārāk lielas.
Skatītājam, kurš līdz šim bija pieradis, ka pa kreisi ir mainīgā izstāde, un pa labi - Rērihs, tagad būs jāmācās no jauna, kas kur atrodas.
Ziniet, mēs katru dienu paši apgūstam muzeju no jauna, un tas nav tik vienkārši. Mēs aicināsim skatīties pastāvīgo ekspozīciju, no trešā stāva ejot uz otro, jo XVIII gadsimta beigas, XIX gadsimts un XX gadsimta pirmā puse ir trešajā stāvā, un XX gadsimta 2. puse ir otrajā stāvā.
Cik no līdzšinējās pastāvīgās ekspozīcijas jūs saglabājāt, un vai bijāt spiesti no kaut kā atteikties?
No atsevišķiem darbiem un autoriem esam atteikušies. Vēsturiskā ekspozīcija ir tapusi skaidrāka un ar lielāku darbu atlasi, tomēr uzreiz varu teikt, ka kanoniskie darbi, pie kuriem mūsu skatītāji ir pieraduši, visi būs ekspozīcijā - gan Purvīša lielās kompozīcijas, gan Jūlija Federa Gaujas leja, gan Jaņa Rozentāla diplomdarbs No baznīcas, gan Valtera Tirgus laukums un klasiskie modernisti ar Kazāku, Grosvaldu, Sutu, Beļcovu, Strunki utt. - visi būs. Mēs esam veidojuši vienu atsevišķu sadaļu tiem latviešu māksliniekiem, kas strādāja padomju Krievijā un kļuva ļoti redzami šobrīd jau pasaules mākslas ainā, kā Gustavs Klucis, Kārlis Johansons un Aleksandrs Drēviņš. Pirmo reizi šos trīs autorus esam salikuši kopā, un Johansons vispār pirmo reizi ienāk ekspozīcijā. Ekspozīcijas iekārtojumu izstrādāja Dd Studio, Jānis Mitrēvics ar savu komandu, un man ļoti patīk grafikas darbu eksponēšanas risinājums. Vēsturiskajā daļā eksponējamo darbu skaits būs nedaudz samazinājies, jo akcents tiek likts uz katra darba pašvērtību, nevis tie ir sablīvēti kopā.
Jūs piedzīvojāt milzīgu cilvēku interesi, kad ēka vēl bija tukša, un tagad noteikti būs tāpat. Cik cilvēku vienlaicīgi var ietilpt muzejā?
Pa visu ēku - līdz kādiem diviem tūkstošiem vienlaicīgi, bet jārēķinās, ka rindas būs.
Tas droši vien attieksies arī uz Muzeju nakti?
Pavisam noteikti.
Pasaulē ļoti liela uzmanība tiek pievērsta komerciālajai pusei, katrai izstādei līdzi iet desmitiem suvenīru ar attiecīgo tematiku - zīmuļi, datoru peļu paliktņi utt.
Mārketinga triki un komercija diemžēl pie mums tā īsti nestrādā. Tirgum jābūt daudz lielākam, šeit tas ir samērā mazs, tā mums ir sarežģīta lieta, bet suvenīri būs.
Vai jūs nesaskatāt zināmu banalizāciju tajā, kā tiek izmantoti mākslas darbi? Mona Liza nav sadrukāta tikai uz prezervatīviem.
Es neesmu pārliecināta, ka nav, varbūt pat ir (smejas). Tāds laiks ir, viss tiek darīts, lai pievērstu uzmanību. Muzejiem tas ir papildu finanšu iegūšanas veids. 90. gadu vidū biju Vašingtonā, fantastiski skaistā Smitsona institūta muzejā, kurā skatījos Kloda Monē darbu izstādi, kas skaitījās lielākais Monē darbu savākums, un, lai šo izstādi izveidotu, bija vajadzīgi pieci miljoni dolāru. Vēl joprojām nekur neesmu redzējusi lielāku suvenīru daudzumu kā tur - trīs veikala telpas bija pilnas ar visdaudzveidīgākajiem suvenīriem. Tā ir lieta, kas pārstāv radošo industriju un, pareizi ievirzīta, var ļoti labi strādāt. Cilvēkiem patīk, skolasbērniem tās dzēšgumijas un zīmuļi, kas mums varbūt šķiet bezjēdzīgi, patīk, un ir pieprasījums.
Jums pašai ir datora peles paliktnis ar Princesi un pērtiķi (domāta Jaņa Rozentāla glezna)?
Nē, nav. Es pati šīs lietas praktiski neizmantoju.
Runājot par kultūras finansējumu, vienmēr tiek atzīts, ka tā ir par maz. Jūsu pārziņā ir ne tikai LNMM, bet arī citi muzeji. Kā tiek risināts jautājums par tiem, piemēram, izstāžu zāli Arsenāls?
Mūsu saimniecība ir patiesi liela, un viena no problēmām ir, ka mēs atrodamies ēkās, kas ir valsts nozīmes kultūras pieminekļi. Reizēm man ir sajūta, ka muzeja direktors strādā nevis ar saturu, bet nepārtraukti nodarbojas ar saimnieciskām problēmām. Ir viena lieta, ja viss iet gludi, ja ēkas ir atjaunotas, kā mākslas muzejs Rīgas birža, bet ko darīt, ja izstāžu zāles Arsenāls ēka ir ierakstīta B kategorijas graustos un patiešām ir sliktā stāvoklī? Savulaik šī māja bija iekļauta programmas Mantojums 2018 pirmajā kārtā, bet uznāca krīze, un Arsenāls tika izmests no šīs programmas. Šobrīd es visādos veidos mēģinu aktualizēt, lai šīs programmas nākamajā kārtā varētu Arsenālu iekļaut. Nav normāli, ka pilsētas centrā stāv noliktava, kas aizņem pusi ēkas. Mēs varam to saukt smalkāk - par mākslas darbu glabātuvi -, bet tā ir slēgta vieta. Būtu nepieciešams eksponātus pārvietot, un tad izstāžu platība veidojas iespaidīga - 2000 kvadrātmetru vienlaidus telpas, kas ir ļoti būtiski. Cerība šobrīd ir samērā vāja, kaut esmu saņēmusi sapratni no Kultūras ministrijas, arī a/s Valsts nekustamie īpašumi meklē risinājumu, bet es gribu teikt vienu - tur neder lāpīšanas princips, kas visu laiku notiek. Ik pa brīdim neliels finansējums atrodas, bet, ja ēkai nepieiet kompleksi, tur nekas nebūs. Ir bijuši vairāki projekti, pat tehniskie projekti jau saskaņoti visos līmeņos, bet diemžēl tālāk nav tikts.
Runājot par ko priecīgāku - vai varam teikt, ka mākslas muzejs Rīgas birža ir veiksmes stāsts?
Pavisam noteikti. Ārzemju mākslas muzejs, kas bija Rīgas pilī... kolekcija ir būtībā tā pati, bija skolu ekskursijas, bet cilvēkiem nezin kāpēc bija diezgan grūti to ceļu uz turieni iet, un apmeklējums bija samērā neliels. Ļoti labas izstādes pagāja nepamanītas. Pārceļot uz Rīgas biržu, pati ēka ir nospēlējusi lomu, jo tā ir viena no greznākajām ēkām ar lielām iespējām izstāžu veidošanā, ir nopietns Teterevu fonda atbalsts šī muzeja aktivitātēm, un projekti piesaista lielu uzmanību.
Jūs šobrīd vēl meklējat darbiniekus. Vai varat piedāvāt konkurētspējīgu atalgojumu?
Pavisam noteikti nē. Pirms pāris gadiem mēģināja izlīdzināt, ka speciālistu atalgojums ir 80% no vidējā atalgojuma valstī, šobrīd valstī vidējais atalgojums ir kāpis, bet izlīdzinājums - kā nenotiek, tā nenotiek. Kultūras ministrijai darbinieku atalgojuma jautājums ir viena no prioritātēm, bet muzejos būs viens brīdis, kad iestāsies kritiska situācija. No vienas puses, ir ļoti labi, ka ceļ minimālo algu, bet pienāk brīdis, kad tā sāk bīstami pietuvoties speciālistu algai, un tā kļūst ļoti liela problēma. Nav tā, ka, paceļot algu vienai kategorijai, paceļ arī citām. Tas, ko šobrīd visvairāk meklējam, ir muzeja uzraugi un kasieri. Darba apjoms ir liels, apmeklētāju plūsma liela, bet atalgojums nav atbilstošs.
Ar Maxima konkurēt varat?
Nezinu, kādus bonusus piedāvā Maxima papildus algai.
Bezmaksas pusdienas.
Diemžēl tās mēs nevaram piedāvāt. Toties mums ir darbs skaistā vietā, un paši reizēm smejamies, ka par tādu vidi jau ir pat jāpiemaksā.
Vai cilvēki, kas atnāk strādāt par zāļu uzraugiem, tiek mācīti, kā vienlaikus uzraudzīt mākslas vērtības un prast arī sarunāties ar skatītājiem, piemēram, bērnu programmu apmeklētājiem?
Bērnu programmu mūsu muzejos ir ļoti daudz, un mūsu uzraugi ir radināti ar tām sadzīvot. Tas ir diezgan sarežģīti - no vienas puses, būt ārkārtīgi neuzkrītošiem un tolerantiem, no otras puses, mēs prasām tomēr šos mākslas darbus saglabāt. Īpaši, ja tie ir atvesti no ārvalstu muzejiem - un ir neiedomājami stingri līguma noteikumi. Šai darbā jāspēj saglabāt ļoti smalku robežu.
Fotografēt Valsts mākslas muzejā drīkst?
Drīkst. Bet mums ir bijušas ārzemju izstādes, kuru līgumā skaidri un gaiši ir ierakstīts, ka fotografēšana nav atļauta, un mums tas ir jāievēro.
LNMM paspēja pie rekonstrukcijas naudas tikt, kamēr Eiropas Savienības finansējums nebija piesaistīts degradētajām teritorijām.
Tad mēs noteikti nebūtu dabūjuši, jo Valdemāra ielas īpašums klusajā centrā nekādā gadījumā nav degradētā teritorija. Kaut gan es varu teikt, ka satiksme, kas šeit ir, var degradēt jebkuru vietu, un gaisa kvalitāte Valdemāra ielā ir sliktākā Rīgā. Man šis noteikums par degradētajām teritorijām liekas mazliet komisks.
Cik mums kopumā ir muzeju - vai ir neapgūtas nišas, ko vēl attīstīt?
Katrā valstī jābūt Nacionālajam vēstures muzejam, Nacionālajam mākslas muzejam, ir jābūt Laikmetīgās mākslas muzejam. Šobrīd smaidot var teikt, ka tās ir statusa lietas, bet tā ir arī sabiedrības nepieciešamība. Bet pateikt, cik jābūt muzejiem, neviens nevarēs. Dānija, piemēram, gandrīz visa sastāv no muzejiem. Latvijā ir daudz muzeju, arī ļoti mazu. Cilvēkam ir vēlme kaut ko vākt un krāt, un, kad daudzums pārsniedz kādu robežu, - veidosim muzeju. Mums reizēm muzeji rodas kā privātas iniciatīvas, un tad pēc dažiem gadiem panāk valsts līdzdalību muzeja darbības nodrošināšanā, jo ar savu darbību vien nespēj uzturēt visu, kas nepieciešams.
Cik lielas iespējas LNMM ir papildināt krājumu?
Samērā ierobežotas. Mums ir neliels finansējums krājuma papildināšanai, pagājušajā gadā bija programma Valsts kultūrkapitāla fondā, un esmu ļoti gandarīta, ka izdevās iegādāties Ilmāra Blumberga darbu ciklu. Šogad papildu finansējuma iespēja bija vienā Kultūras ministrijas programmā. Protams, mums šodienas mākslas aina komplektējas nepietiekoši. Ir arī dāvinājumi gan no privātpersonām, gan autoriem, bet ir jautājums par mērķtiecīgu komplektēšanu. Dāvinājumu nevar izvēlēties, un ir arī gadījumi, kad mēs atsakāmies.
Paplašinot vēsturisko rāmi līdz mūsdienām muzeja pamatekspozīcijā, jums jārēķinās, ka tie skatītāji, kas nāks uz Purvīti, aizies arī līdz Gintam Gabrānam (instalācija Nazis, ar ko sev sagraizīt dir*u).
Mēs pieļaujam, ka daļa apmeklētāju var ar to nebūt apmierināti. Tā ir problēma, ka mums nav bijis Laikmetīgās mākslas muzeja, mums nav vietas, kurā nepārtraukti radināt apmeklētāju uz citu izteiksmes veidu un valodu. Tas ir noticis izstāžu veidā, un mūsu izstāžu politika ir veidota dažādai publikai. Šobrīd mūsu apmeklētājiem ir iespēja iet cauri no XVIII gadsimta naivistiem līdz XX gadsimta beigu izaicinošajiem un pat huligāniskajiem pieteikumiem mākslā.