Taču gardēžu pasaulē ir šis tas, kas man netīk. Jāatzīst, nekad neesmu ēdis restorānā, kurš ir apveltīts ar reitingu kompānijas Michelin zvaigznītēm. Eiropā tādu ir vairāk nekā pusotrs tūkstotis, bet neviens no tiem nav Latvijā. Mums ģeogrāfiski tuvākie ir Zviedrijā un Somijā (arī tur nevienam restorānam nav augstākās - trīs zvaigznīšu kategorijas). Taču esmu ēdis Rīgas labākajos restorānos, un tajos saskatu divas problēmas. Pirmā - pārmērīga nouvelle cuisine izmantošana. Uz «kārtīga» nouvelle cuisine šķīvja ir mazītiņš gaļas gabaliņš, pāris skaistu dārzeņu, bieži vien tie ir sagriezti interesantās formās, un mērce. Paēst no tā ir pagrūti. Otra - pasaules klasisko recepšu nepārzināšana. Pavāram, kurš vēlas gatavot klasiskos ēdienus, jāpārzina franču kulinārija! Rīgā netrūkst restorānu, kuros tiek piedāvātas it kā klasiskas receptes, bet tomēr ne ar pašiem labākajiem vai konkrētākajiem rezultātiem. Nevienu vārdā nesaukšu, lai neapvainojas, bet to esmu pieredzējis ne vienā restorānā vien. Starp citu, varu ieteikt lasītājiem - ja restorānā ēdienkarte ir 18 lappušu gara un tajā pārstāvētas dažādu tautu virtuve, varat rēķināties, ka neviena no tām nebūs īsti precīza.
Problēma, protams, ir arī ar piegādi. It īpaši ar jūras veltēm Latvijas daba nav apveltīta. Ja ēdienkartē ir omārs vai jūras ķemmītes, ir vērts viesmīlim pajautāt, no kurienes tās nākušas un kādā stāvoklī saņemtas. Ar retiem izņēmumiem produkts Latvijā ir ieradies saldēts, un, lai arī pareiza sasaldēšana produktam pārāk nekaitē, svaigs tomēr ir labāks. Jautājiet arī par gaļu. Augstākās kvalitātes liellopa gaļa tiek sagatavota ļoti precīzos apstākļos, un vismaz Centrāltirgū redzētā gaļa par to neliecina. Esmu pārliecināts, ka neesmu vienīgais, kurš tur (vai arī kādā lielveikalā) ir nopircis skaistu jo skaistu gaļas gabalu, kurš, vienalga, kā gatavots, tomēr sanāk sīksts.
Manuprāt, šo situāciju daļēji palīdzētu risināt profesionāla restorānu kritika. Jā, Egīls Zirnis katru nedēļu recenzē kādu restorānu vai kafejnīcu, bet, cik man zināms, viņš nav profesionāls kritiķis, tāpēc ne vienmēr pasniegto var vērtēt ar precīzu kulinārijas kategoriju palīdzību. Profesionālam restorānu kritiķim tomēr ir jāzina viss par visu ko. Daļēji palīdz kulinārijas žurnāli, lai arī Latvijā tie satura ziņā lielākoties ir kopēti no ārvalstu, sevišķi Lielbritānijas, izdevumiem. Taču galu galā šo pirmo sleju varu pabeigt ar šādu atzinumu - patiesam gardēdim lielākoties tomēr ir jālūkojas aiz mūsu valsts robežām. Ar to es absolūti neko nevēlos atņemt no Mārtiņa Rītiņa un Mārtiņa Sirmā. It īpaši pirmais ir ar ļoti plašu un detalizētu izglītību. Bet viens tomēr nav cīnītājs.
vika55
es