Ir sajūta, ka mākslinieki ir novēluši melnos apļus no izstādes Pacieties (Arsenāls, 2012) «altāra daļas» un atklājies tas, ko tie bija aizseguši. Un atkal, līdzīgi kā citos abu kopdarbos - Mīlestība nekad nebeidzas, Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā, multimediāls altāris Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā, Neaizmirsti mani! -, redzamo var raksturot kā «transcendentālu vienkāršību savienojumā ar formas perfekciju», kā abu rokrakstu noformulējusi Laikmetīgā mākslas centra direktore Solvita Krese.
14 darbu. Kaut kas pavidam starp svētbildēm un «sekrētiņiem» (kompozīcijas zem pudeļu stikliņiem, kuras agrāk meitenes ieraka smiltīs, smukais «noslēpumiņš» tika rādīts tikai īpašiem draugiem). Uz melni lakoto dēļu virsmām - zīmējumi ar baltu, smalku līniju. Atpazīstams bērna zīmējumu šķietamais naivisms. Bērza spurdzes. Sunītis pie būdas. Trīs tulpītes, «bērna» akurātībā iecentrētas vāzes vidū. «Meitenes kā zīmē. Vāzīti ar tulpītēm. Galdiņš. Krēsliņi gar malām. Tas sunītis varbūt ir «vispieaugušākais». Bet tur ir apmēram tā sajūta, kad es lasīju Kaķīša dzirnavas,» no Tallinas mājās braucot ieraudzītais sunītis savā nolemtībā iekritis Māliņas sirdī un atmiņā. Meitenes rociņa ar lakotiem nagiem. Jūra ar divām saulēm - vienu to, ko bērni parasti zīmē lapas vidū virs jūras, otru - lapas stūrī, virs lauku uzkalniem. Bērzs ar mizas svītriņām, un, neatņemot roku no lapas, uzzīmēta piecstaru zvaigzne. Motociklists traucas pa šoseju pilnmēness naktī. Šķiet, ar to pašu kasku, kas īsta un tieša, ar amatierpamatīgumu «uztjūnēta», sagaida skatītājus galerijas pirmajā telpā. «Klētī mētājās viens ozola dēlis, plats un garš, briesmīgi noputējis. No tā uztaisījām darbu,» stāsta Kristaps.
«Tā ir koncepcija, lai katrs atnāk un pasaka - es arī tā varu,» paironizē Sarmīte Māliņa. «Te visi ir motīvi, kurus cilvēki zīmē, kad viņiem vēl nav nekādu aizspriedumu. Visi taču bērnībā zīmē. Un tad pienāks brīdis, kad sadalās - tie, kuri zīmē, un tie, kuri saka - es neprotu zīmēt. Baidās.» Mākslinieku nolūks nav bijis imitēt vai atdarināt bērnu zīmēšanas stilu: «To pārspēt nevar. Mēs centāmies skarbi nejaukties bērna pasaulē un netīksmināties par to. Te nav nevienas bērna zīmējuma kopijas, tikai tās klišejas, kas ir galvā.» Viens no netiešajiem ietekmes avotiem ir Kristapa vectēva, kurš padomju laikos zīmēja un tirgoja kartītes ar cakainām maliņām. «Kā tik tur nebija! Uz Jāņiem - lāpas un pārīši, kas dejo. Kad nāca modernāki laiki, parādījās jau mikipeles,» stāsta mākslinieki.
Var ieraudzīt, var arī neieraudzīt, bet izstādē iemājojušas arī divas putnu ligzdiņas. Arī aitiņas kūtiņā - dambretes kastē. Māliņa stāsta, ka viņu putni no visām radībām līdz šim interesējuši vismazāk, bet šopavasar uzrunājuši. Ļoti, ļoti. Jo sevišķi zvirbuļi. «Man tā ir arī bērnības trauma, kad vecmāmiņa vienmēr dauzīja nost, zin' kā - nesmuki kakā. Un es vienmēr bēdājos». Kristaps putnu ligzdas un kaskas aprisēs saredz līniju liekumu līdzību, bet vēl vairāk - emocionālās sajūtas radniecību: «Visa mūsu izstāde kaut kādā ziņā ir par bailēm un drošību. Tik trausla, tik brūkoša [putna ligzda], bet tajā pašā laikā tās ir mājas un drošība. Apmēram tas pats, kas ir ģimene.» Bērnībā Kristaps visvairāk baidījies, ka uz ielas piesiesies krieveļi un pārdevēja, pērkot maizi, neko nesapratīs. «Otra lieta - man bija bail bērnudārzā sēdēt ar muguru pret durvīm, jo bija bail, ka atnāks pakaļ un es neredzēšu.»
Jo tālāk atkāpies no izstādes apmeklējuma, jo spēcīgāki kļūst iespaidi. Tālāk būs jādzīvo ar Bailes nav ievīto ligzdiņu sevī. Bail nodauzīt.