Kamēr publiskajā telpā lielākās kaislības turpina izsaukt Žanetas Jaunzemes-Grendes neveiksmīgie izteicieni, politiski nozīmīgākais jautājums valdības līmenī ir tukšais satiksmes ministra krēsls.
Satiksmes ministra amata kompetence aptver nozari, kas veido vismaz trešo daļu Latvijas ekonomikas un būtiski ietekmē visu valsts dzīvi. Blakus premjera, finanšu, iekšlietu un varbūt ekonomikas ministra amatam satiksmes ministra amats ir politiski nozīmīgākais amats Ministru kabinetā. Parasti ļoti iekārojams, ja ne pat iekārojamāks par tiem. Satiksmes ministra jautājumam ir ne tikai ekonomiskas, bet arī politiskas konsekvences, kas ietekmē stabilitāti koalīcijā un valdībā. Tas ir pietiekami svarīgs iemesls, lai saturētu kopā kādu valdības koalīciju vai ļautu tai krist.
Kopš līdzšinējais ministrs Aivis Ronis paziņoja par aiziešanu no amata, ne par mata tiesu nav kļuvis skaidrāks, kas būs nākamais satiksmes ministrs. Premjers žurnālistiem ir sacījis, ka ir uzrunājis vairākus ministra kandidātus, bet to vārdi netiek nosaukti, lai gan visi termiņi iztek.
Viens no iespējamajiem satiksmes ministra amata kandidātiem ir pašreizējā ministra padomnieks ar «olšteiniešiem» saistītais Kaspars Ozoliņš. Tiek saukti citi kandidāti. Arī Nacionālā apvienība pietiekami saprotami izsaka savas pretenzijas uz šo amatu.
Tomēr pazīmes liecina, kas šis jautājums pat premjera līmenī pagaidām varētu būt pietiekami neskaidrs, pastāvot miglainām cerībām, ka pašreizējais ministrs Aivis Ronis turpinās darbu vēl kādu laiku, kamēr tiek atrasts jauns ministrs. Vai arī satiksmes ministra amata pienākumus amatu apvienošanas kārtībā pildīs kāds no ministriem vai uzņemsies premjers.
Taču jebkuri pagaidu risinājumi atstās nelabvēlīgu ietekmi. Ir virkne jautājumu, kur satiksmes ministra kompetence ir kategoriski nepieciešama.
Mata galā karājas lielākais iepirkuma konkurss Latvijas vēsturē. Pasažieru vilciena lietā būs nepieciešami augstākā mērā atbildīgi vieni vai otri lēmumi, kur ir īpaši svarīgs nozares ministra viedoklis. Ceļu būvnieki sola rīkot protesta akcijas. Situācija Latvijas valsts ceļos tiešā un pārnestā nozīmē prasa ministra uzmanību. Ceļu finansējuma jautājumi prasa ministra kompetenci un politisko gribu. Tie un virkne citu nav aizejoša ministra vai ministra vietas izpildītāja jautājumi.
Ja Vienotība un «olšteinieši» saka, ka ir uzņēmušies «atbildību» par satiksmes nozari, tad notiekošais nav atbildība. Vēl ļaunāk, ja neskaidrā situācija ap satiksmes ministra amatu tiek izmantota, lai, novelkot laiku līdz pēdējam brīdim, ministra amatā bez diskusijas ātri iedabūtu kādu kuluāros apstiprinātu vajadzīgo kandidātu, kas, protams, izskaidrotu pašreizējās «neskaidrības» iemeslus.