Pasaulē zem Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) ir apvienojušās sešas kontinentālās apvienības un zem Eiropas latviešu apvienības (ELA) - 16 Eiropas latviešu organizācijas, pamatā latviešu biedrības (LB). Šīs biedrības vairāk vai mazāk aktīvi darbojas latviskuma un latviešu valodas saglabāšanā mītnes zemēs. Šī grupa arī ir Latvijas valdības redzeslokā (valdības deklarācijas 5. prioritāte). Ne ELA, ne PBLA sastāvā Latvijas latviešu biedrību nav.
Latvijā pašlaik ir aptuveni 20 latviešu biedrību vai organizāciju ar līdzīgiem mērķiem (īstas uzskaites nav), no kurām 14 apvienojušās Latviešu biedrību savienībā (LBS), kura savukārt nesastāv ne ELA, ne PBLA. Valdības redzeslokā šīs biedrības neparādās. Starp šīm grupām kontaktu faktiski nav. PBLA un ELA uz savām konferencēm Latvijas latviešu biedrības neaicina (LBS dalība 2014. gada konferencē bija mūsu uzbāzība). LBS ir tik mazspējīga, ka tai nav pat elementāru kontaktu un arī minimālā finansējuma. Gods Rīgas Latviešu biedrībai, kura 2008. gadā noorganizēja Pasaules Latviešu biedrību 6. konferenci, kurā tiešām aicināja visas latviešu biedrības. Kur ir mūsu vienotība?
Prestižs sabiedrībā zems
Ārzemju latviešu biedrības pamatā ir vecas, darbojās jau tajos laikos, kad Latvijā valdīja padomju okupācija. Sākumā dominēja nostalģija, vēlme ātrāk atgriezties dzimtenē. Mainoties paaudzēm un globālajai starptautiskajai situācijai, mazinājās arī vēlme atgriezties. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad vairs nav nekādu šķēršļu, lai atgrieztos, tikai atsevišķi indivīdi ir realizējuši savu senču sapni. Bet par to viņus nevar ne vainot, ne sodīt.
Ja pēdējos gados no Latvijas ir emigrējuši piecreiz vairāk nekā 1944.-1945. gadā, tad sakne ir citur. Latvieši ārzemēs jūtas aizsargāti gan politiski, gan ekonomiski, gan sociāli. Ja, nedod Dievs, atkal kādas globālas vētras ies pāri Latvijai, tad viņus tas skars attālināti. Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka šajās organizācijās aktīvi iesaistās tikai kāds procents no ārzemēs dzīvojošiem latviešiem.
Latviešu biedrības Latvijā radās pēc trešās atmodas. Tolaik apmēram puse Latvijas iedzīvotāju bija krievvalodīgie, bija Interfronte, bija liels militāristu īpatsvars. Latviešu eksistence bija apdraudēta. Tad arī spontāni tika dibinātas latviešu biedrības, lai glābtu, veicinātu, attīstītu latviskumu, latviešu valodu un popularizētu latvisko dzīvesveidu. Valsts atbalsta šīm biedrībām, šķiet, nekad nav bijis. Prestižs sabiedrībā, sevišķi jaunatnes vidū, - ļoti zems.
Ja būtu valsts atbalsts
Situācija Latvijā ar latviešiem, tai skaitā arī ar latviešu biedrībām, ir kritiska. Demogrāfiskais, ekonomiskais stāvoklis neved uz attīstību. Joprojām pie negatīvas dzimstības un mirstības attiecības tauta neatgriezeniski samazinās. Ja pēdējos gados ir emigrējuši ap 300 000 cilvēku, tad tas nozīmē, ka arī latviešu skaits Latvijā atkal ir samazinājies par 15%. Un atgriezīsies maz, pamatā vecie, nevis jaunie.
Ekonomikā, pateicoties nemākulīgai vai noziedzīgai saimnieciskajai politikai, esam vienā no pēdējām vietām ES. Tas arī veicina latviešu aizbraukšanu un nu jau arī svešzemnieku ieplūšanu. Cilvēki, sevišķi bagātie, netic mūsu valstij. Viņi glabā savus līdzekļus ārzemju bankās vai investē ārzemēs, nevis Latvijā.
Globālās politikas ietekme rada draudus, iekšējo nestabilitāti. Notikumi Ukrainā, sevišķi Krimā, ļoti uzskatāmi parādīja, ko nozīmē sašķelta sabiedrība. Vai līdzīgā situācijā Latvijā latviešu biedrībām būtu kāda loma? Domāju, ka varētu būt, ja būtu valsts mērķtiecīgs atbalsts, aktīva sadarbība ar zemessardzi, jaunatni. Tikai - pie pašreizējā latviešu biedrību biedru skaitliskā sastāva (ap 0,004% Latvijas latviešu!), zemās aktivitātes un prestiža sabiedrībā šī loma tuvojas nullei.
Pietrūkst vienotības
Latviešiem pietrūkst vienotības. Latvieši varēja vienoties 1918. gadā, varēja trešajā atmodā, bet tagad Latvijas latviešu sabiedrība ir sašķelta ar daudzām lielākām un mazākām politiskām partijām. Arī latviešu biedrībām Latvijā nav vienotības. Spēcīgajām Rīgas, Jelgavas biedrībām nav interesanti būt kopīgā pulkā ar pārējām provinces organizācijām (nabagiem). Pirms 25 gadiem triju republiku cilvēki varēja vienoties Baltijas ceļā, bet šodien pat Rīgā ir vismaz trīs latviešu biedrības, kas nevar vienoties kopējam darbam.
Ko darīt? Šķiet, ka pašreizējās valdības politika ir nedarīt neko. Ko var darīt latviešu biedrības? Varbūt zemā prestiža iemesls ir vienotības un mērķu trūkums biedrību darbībā? Laikam gan nevienas biedrības statūtos nav izcelts mērķis vienot latviešus savas nācijas izdzīvošanai. Vai ar to nebūtu jāsāk?
Manuprāt, ir izveidojusies paradoksāla situācija: valdība atbalsta ārzemju latviešu biedrības, bet neatbalsta Latvijas biedrības. Pastāv PBLA un ELA, kuras nekontaktējas ar Latvijas biedrībām, it kā tās būtu nebrīvībā, bet Latvija šodien ir brīva. Varbūt paradokss ir pati Latvijas latviešu biedrību pastāvēšana brīvā Latvijā? Izvērtējot valdības, sabiedrības attieksmi, pašreiz neredzu perspektīvu latviešu biedrībām ne Latvijā, ne ārzemēs. Neredzu veidu, kā aktivizēt latviešu biedrību darbu, palielinot to lomu, gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Ļoti gribētu dzirdēt pretargumentus, konkrētus pierādījumus, ka man nav taisnība. Šodien Akuratere atkal var dziedāt to pašu dziesmu, ko pirms 25 gadiem, tikai mājā vedamo nu ir krietni vairāk.
*Aizkraukles Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietnieks