Šoreiz gan latvietes nebūs favorīšu lomā, jo jāsacenšas ar daudz pieredzējušākām spēlētājām, turklāt meitenes šobrīd spēlē atsevišķi. «O, jā! Tas gan būtu fantastiski,» atplaukst Tīna, kad novēlu viņām tādā gadījumā satikties finālspēlē. Tiesa, abas volejbolistes atzīst, ka šis mērķis pašlaik vēl šķiet ļoti augsts.
Ar kādām sajūtām vērojat, kā Majoru pludmalē top milzu stadions, kurā šogad būs jāspēlē arī pašām?
Paula. Liekas, ka būs forši spēlēt tādā stadionā un labā atmosfērā.
Tīna. Jau pagājušajā gadā uzspēlējām, jo pēc Masters turnīra tajā pašā stadionā notika arī Latvijas čempionāta posms. Tiesa, tribīnes bija tukšas. Toreiz tieši nodomāju - jā, būtu tik forši, ja te viss būtu pilns. Ceru, ka šoreiz tā būs.
Sportiskā ziņā šis jums būs jauns izaicinājums?
Tīna. Noteikti. Esmu piedalījusies Pasaules tūrē Grand Slam turnīrā, taču tā kvalifikācija nav salīdzināma ar spēlēšanu Masters pamatturnīrā.
Ir satraukums?
Paula. Pagaidām vēl nav. Kad sacensības būs tuvāk, gan jau parādīsies arī tas. Cerams, tas būs pozitīvs un netraucēs spēlēt.
Jums jau ir pieredze, spēlējot nozīmīgu turnīru savā laukumā!
Tīna. Jā, un acīmredzot mēs ar to visai labi spējam tikt galā (smaida). Cerams, arī pārējām meitenēm tas neradīs papildu spiedienu. Mājās spēlējot, visi atbalsta un palīdz, tas rada labas sajūtas.
Ko gaidāt no līdzjutējiem tribīnēs?
Tīna. Lai viņu būtu daudz (smejas). Ceram, ka līdzjutēji izbaudīs spēles. Daudz jau būs atkarīgs no laikapstākļiem. Ja laiks būs saulains un labs, visi atraisīsies, būs skaļi. Volejbols jau nav kā teniss, kur izspēļu laikā jāapklust. Tieši otrādi - jāatbalsta tikpat aktīvi kā hokejā. Es domāju, mūsu līdzjutēji prot to ļoti labi darīt.
Kāda ir Latvijas pludmales volejbola līdzjutēju kultūra?
Tīna. Ir neliela atšķirība no Pasaules tūres turnīriem, kur publika jau ir pieredzējusi, bet nav tā, ka tā būtu ļoti liela.
Paula. Varu tikai aicināt skatītājus atbalstīt līdz beigām, pat ja spēle neiet. Jāpriecājas par katru punktu, un tad jau arī spēlētājas atraisīsies.
Kādi būs lielākie izaicinājumi?
Tīna. Vairāk par sava laukuma faktoru izaicinājums būs tas, ka piedalīsies daudz ļoti spēcīgu komandu, kuras jāmēģina uzvarēt vai vismaz nospēlēt pieklājīgi.
Vai esat uzstādījušas kādus mērķus?
Paula. Par to vēl nedomājam, jo vēl priekšā citi turnīri (saruna notika pirms Eiropas U-22 čempionāta - aut.). Skaidrs, ka būs jācenšas izkļūt no apakšgrupas. Pēc tam jau daudz būs atkarīgs no izlozes. Stipras komandas jau būs, tāpēc nevar teikt, ka gribētos piekto vietu vai...
Tīna. Gribētos jau! Protams, gribētos (smejas).
Paula. Nu, jā, bet jāskatās jau reāli, pēc spēku samēra.
Samoilovs un Šmēdiņš līdzjutējus pieradinājuši pie uzvarām pasaules līmenī. Vai vidējais līdzjutējs sapratīs, ka uz tik labu rezultātu Jūrmalā vēl nepretendējat? Jūs tomēr atceras kā U-18 čempiones!
Tīna. Jā, vidējais skatītājs, kas tik ļoti neseko līdzi mūsu gaitām, tiešām varētu gaidīt tikai uzvaras. Diemžēl tas nav ļoti reāli, bet centīsimies katrā spēlē.
Kāpēc šobrīd spēlējat atsevišķi? Vai sastrīdējāties?
Paula. Nē, nē, neesam sastrīdējušās.
Tīna. Sākās ar to, ka mēs ar Nastju [Anastasiju Kravčenoku] aizbraucām uz Eiropas U-20 čempionātu, jo tobrīd mums ar Paulu bija kaut kāda bedre. Īsti nevedās spēle kopā.
Paula. Jā, un treneris nolēma mazliet pamainīt to ikdienu.
Tīna. Iespējams, par sevi lika manīt rutīna, visu laiku esot kopā. Sākot spēlēt ar Nastju, mums abām spēle sanāca labāk. Noteikti vēl kopā spēlēsim, ja būs iespēja un vajadzība, bet, kamēr ir arī citi varianti, nav iemesla tos nepamēģināt.
Ko dod pārinieču maiņas?
Paula. Tās ir citas emocijas. Spēle veidojas mazliet citādi, mainās dažādas nianses. Dažādība palīdz.
Tomēr pie jauniem pāriniekiem jāpielāgojas?
Tīna. Zini, treneri un speciālisti no malas varbūt redz kādas nianses, ja pāris nav tik labi saspēlējies, taču laukumā to tā neizjūtam. Teiksim, ar Paulu esmu spēlējusi tik daudz, ka nejūtu atšķirību, ja arī neesam ilgi spēlējušas kopā. Varbūt to vairāk izjutīsim, kad spēlēsim augstākā līmenī. Pašlaik tā nav.
Paula. Katram jau ir kādas spēles nianses - cik tālu atkāpjas laukumā, kā uzņem servi, kā uzceļ. Pie tā tomēr diezgan ātri pielāgojas.
Kādas ir jūsu jaunās pārinieces?
Tīna. Ļoti motivētas. Ir interesanti, jo gan Aga (Agnese Caica), gan Nastja ir tādas «asās» meitenes, kuras iet un rukā. Neatdod nevienu laukuma centimetru. Tas rada papildu emocijas arī mums. Saskaņa ir laba.
Vai pēc Masters turnīra sezona jums būs galā?
Paula. Sākas skola, un arī zāles volejbols Murjāņos.
Tīna. Priekšā divpadsmitā klase. Vēl jau septembrī ir daži turnīri, bet šaubos, vai kaut kur vēl brauksim. Latvijā gan ir viss. Ļoti ātri paskrēja vasara.
Vai vēl apvienosiet pludmales un klasisko volejbolu?
Tīna. Šovasar piedalījos U-19 čempionātā zālē, bet mums bija noruna ar treneriem un federāciju, ka palīdzēšu tikai pirmajā posmā, jo tas perfekti iekrita brīdī, kad man nebija ne vieglatlētikas (Tīnai ir arī ļoti labi rezultāti septiņcīņā - aut.), ne pludmales. Otrs turnīrs bija pašā sezonas karstumā, kad priekšā bija arī svarīgi turnīri. Es arī neesmu pieradusi bieži mainīt smiltis un sporta zāli un atpakaļ. To izjutu pēc pirmā turnīra, kad sakrājās pietiekami daudz traumiņu, kuras baidījos atvilkt atpakaļ.
Kā Paula tiek ar to galā?
Paula. Esmu vairāk pieradusi mainīt segumus. Tīna jau ikdienā vispār nespēlē klasisko volejbolu, bet man ziemā tā ir ikdiena, bet vasarā eju smiltīs. Tā ir, ka klasiskajā volejbolā ir vieglāk tikt pie savainojumiem, jo smiltis ir mīkstas un amortizē kritienus un triecienus. Ja vēl pie tā nav pierasts, tad spēlēšana zālē var sanākt diezgan traumatiska.
Pludmalē treniņgrupā esat sešas - sava veida Latvijas dāmu pludmales volejbola karognesējas?
Tīna. Tā sanāk. Tas savā ziņā ir ļoti smagi, jo apzināmies, ka uz mums lielā mērā balstās mūsu pludmales volejbola attīstība. Ja aiziesim vai beigsim spēlēt, tad aiz mums ir tikai viens vai divi pāri. Liela atbildība.
Kas bija jūsu paraugs, sākot pludmales volejbolu?
Tīna. Es daudz sekoju līdzi Ingunai Minusai un Inesei Jursonei, kuras spēlēja Pasaules kausa līmenī. Mums jau citu pāru augstā līmenī nebija.
Kam jutāt līdzi sieviešu olimpiskajā turnīrā?
Paula. Īpaši nepārdzīvoju ne par vienu duetu, vienkārši skatījos laba līmeņa spēles. Man patika, kā spēlē vācietes (Laura Ludviga un Kira Valkenhorsta), kuras arī uzvarēja.
Tīna. Jā, viņas pārsteidza. Pirms tam vācietēm tā uzmanību nepievērsu, bet nu gan viņas ir iekarojušas ļoti lielu respektu, jo olimpiādē fantastiski nospēlēja.
Ja nejutāt līdzi nevienai komandai, varbūt iztēlojāties, kā būtu pašām spēlēt - varbūt pēc četriem gadiem Tokijā?
Paula. Protams, uz to tiecamies. Citādi jau tik smagi treniņos nestrādātu (smaida).
Tīna. Nav jau tā, ka par to vien ikdienā domājam. Saprotam, ka tas nav viegli, kaut vai tāpēc, ka jāsakrāj ļoti daudz reitinga punktu, lai to sasniegtu. Lai būtu saprotamāk, man šobrīd ir piecsimt punktu, bet, lai tiktu uz olimpiādi, pārim ir jāsavāc vismaz trīs tūkstoši un piecsimt punktu. Tas tikai parāda, cik daudz mums vēl jāstrādā. Bet tas ir iespējams, uz to jātiecas.
Paula. Jāsāk ar mazajiem mērķīšiem. Tad jau arī lielie pietuvosies.
Kādi ir mazie mērķīši?
Paula. Vēl jau jāiziet visi jaunatnes līmeņi. Jāpabraukā pa starptautiskiem turnīriem, lai pierastu pie tā līmeņa un prasībām.
Tīna. Jāpaspēlē lielos turnīros, lai redzētu, kā mums vēl pietrūkst.
Ko šobrīd redzat, kā pietrūkst?
Paula. Jāstrādā pie spēles stila un ātruma.
Tīna. Visvairāk jau jāiegūst stabilitāte. Arī labākās spēlētājas kļūdās, tāpat kā mēs, bet viņām nav kļūdu sērijas. Protams, vēl jāstrādā pie tehniskām lietām un izpildījuma. Mēs jau mākam spēlēt, servēt, sist, bet izpildes ātrumā un precizitātē vēl atpaliekam no augstas klases spēlētājām.