Mēs, arhitekti, priecājamies, ka jaunais Būvniecības likums sakārto nozarē risināmo diskusiju procesu, dzīvē tas varbūt īstenosies ne tik rožaini, tomēr ir milzīgs solis uz labāku sistēmu. Arī hierarhijas sadalījums jaunajā Būvniecības likumā ir daudz labāks, nekā bija līdz šim, bet jāsaprot, ka likums ir tikai čaula, kas veido pamatprasības nozarei, saturs atkarīgs no cilvēkiem, kuri šajā nozarē strādā.
Turklāt būtiska ir vēl vesela virkne ar jauno Būvniecības likumu saistīto dokumentu - gan būvnormatīvi, gan Ministru kabineta noteikumi. Minimālajā izpratnē tādu dokumentu ir ap 50, maksimālajā - ievērojami vairāk. Cik man zināms, šie saistītie dokumenti pilnībā vēl nav izstrādāti. Man visbīstamākais šķiet fakts, ka, ātrā tempā dokumentus gatavojot, varam radīt šķietamu iespaidu, ka dokumenti tiek rūpīgi izstrādāti, lai gan tā nav.
Ļoti svarīgs ir jautājums par to, kā strādās pašvaldības. Līdz ar jaunā Būvniecības likuma pieņemšanu valsts savu darbu faktiski būs beigusi - būs radījusi likumu, kārtību, normatīvo bāzi -, bet pašvaldībām ar šo normatīvo bāzi būs jāstrādā. Uz jautājumu, kā tad pašvaldības paspēs jaunajai situācijai sagatavoties, parādās arguments «gan jau paspēs». Tas, kas mani visvairāk biedē, ir tieši šis arguments: «Gan jau paspēs.» Attieksme «gan jau paspēs» redzama visā būvniecības procesā, kurā iesaistīti būvnieki, valsts un pašvaldību amatpersonas, kā arī investori.
Steidzoties iekļauties vēlamajos termiņos, pietrūkst kontroles par kvalitāti?
Jā, turklāt arī abstrahējoties no būvniecības, mēs varam novērot, ka jebkuru procesu mēģina ietekmēt ārējie faktori un, lai mēs ārējo faktoru ietekmi ierobežotu, arī ļoti svarīgs ir tāds palīgprocess kā kontrole. Tai būtu jāparādās visā normatīvajā bāzē, bet diemžēl tās nav. Turklāt normatīvā bāze nepatver visu būvniecības nozares darbību, redzams arī tas, ko var saukt par pelēkajām zonām likumā. Gan izmaiņas būvprojektos, gan neprecīzi kontroles mehānismi saistīti ar tā dēvētajām pelēkajām zonām normatīvajos dokumentos.
Turklāt patlaban normatīvie dokumenti ne vienmēr ir precīzi, tajos pelēkās zonas ir diezgan lielā skaitā. Nav precīzi noteiktas atbildības, ir ārkārtīgi liels skaits ar formāli atbildīgajiem, bet nav pietiekoši skaidri definēta atbildīgo hierarhija. Tikko nav skaidri definētas atbildības, tā šo situāciju kāds mēģina izmantot, es te nerunāju par kriminālatbildību vai civiltiesisko atbildību, bet arī par atbildību ikdienas darbā - gan projektēšanā, kas ir atsevišķs process, gan arī būvniecībā, kas arī ir atsevišķs process. Rezultātā rodas aizvien lētāki un absurdāki risinājumi. Aizvien vairāk dominē ekonomiskais faktors, bet estētiskais faktors nekādu lomu nespēlē. Turklāt, ja kāds likums pieļauj neprecīzu procesu nošķiršanu, tad vienmēr būs pelēkās zonās, kas tiks izmantotas ekonomiskā labuma gūšanai.
Ir iecerēts veidot Valsts būvniecības kontroles biroju, ar kura izveidošanu tiek saistītas ļoti lielas cerības. Jūsuprāt, no šāda biroja izveidošanas būs jēga?
Uzskatu, ka vairāk uzmanības jāpievērš tam, lai normatīvajos aktos būtu precīzi definētas prasības un atbildības. Ja tas tā nebūs, tad neticu, ka Valsts būvinspekcija vai Valsts būvniecības kontroles birojs - lai arī kā kontrolējošo struktūru sauktu - daudz ko varēs mainīt. Domāju, ka mums būtu jāatvēl daudz lielāki spēki Būvniecības padomes darbībai. Šāda Būvniecības padome jau sen bija jānodibina, diemžēl praktiski tas nav noticis, Ekonomikas ministrija šādas padomes darbu nav veicinājusi. Ja mēs izveidotu spēcīgu Būvniecības padomi, tā būtu labs mehānisms, ar kura palīdzību panākt, ka nozarē racionāli domā par kļūdu novēršanu un pieļauto kļūdu labojumiem.
Jūs sacījāt, ka normatīvie dokumenti nav precīzi, bet varbūt problēma ir tajā, ka politiķi un ierēdņi, kuri izstrādā un apstiprina normatīvos dokumentus, nepietiekami uzklausa arhitektus, būvniekus un citus nozares profesionāļus?
Protams, ka tā ir. Dokumenti nerodas paši no sevis. Ir divi veidi, kā radīt dokumentus. Viens veids ir pārņemt dokumentus no spēcīgākām ekonomikām, tos adaptēt un tad strādāt pēc šiem dokumentiem. Tas ir veids, kā ir darbojušās daudzas jaunās valstis, piemēram, Igaunija. Otrs veids ir veidot savus dokumentus, Latvija izvēlējusies šādu ceļu, bet jāatzīst, ka mums patiesībā nepietiek resursu, lai izveidotu kvalitatīvus, jaunus dokumentus.
Protams, ierēdņi un politiķi, kuri izstrādā dokumentus, piesaista dažādu nozaru konsultantus, bet te arī parādās bīstamais faktors, jo ļoti bieži konsultanti mēģina normatīvajos dokumentos iestrādāt savas intereses. Mēs to varam saukt par lobiju, un varam arī saukt par palīdzību ierēdņiem un politiķiem, bet vienmēr jārēķinās ar to, ka, izmantojot daudzus, dažādus konsultantus, mēs iegūstam dokumentu, kurā iestrādātas intereses, turklāt nav vienotas struktūras un nav arī vienotas, skaidri saprotamas hierarhijas. Tā ir daudzu būvniecības - un ne tikai būvniecības - nozari reglamentējošo dokumentu problēma. Turklāt mums valsts pārvaldē nav vienotas, ekonomiski spēcīgas komandas, kas spētu nodarboties tikai ar būvniecības jautājumiem. Arī Ekonomikas ministrijas sastāvā tādas nav.
Vairāki būvniecības jomas uzņēmēji teikuši, ka vajadzīga Būvniecības ministrija. Piekrītat?
Nav jau svarīgi, kā šo struktūru saukt, bet, ja ar vārdu «ministrija» mēs domājam veidot spēcīgāku un jaudīgāku struktūru par vienu vienīgu departamentu, tad es noteikti tādas veidošanu atbalstu.
Pēc Zolitūdes traģēdijas izskanēja apgalvojums, ka Latvijā dominē tendence visu būvēt ātri un lēti, bet tas noved pie tā, ka rezultāts nav pietiekami kvalitatīvs.
Mums Latvijā ir sindroms uzskatīt sevi par atšķirīgiem no citām tautām. Nedomāju, ka vēlme būvēt ātrāk un lētāk izpaliek jebkurā citā ekonomikā. Latvijas problēma ir tā, ka trūkst kontroles mehānisma, kas noteiktu robežu, aiz kuras vairs nedrīkst būvēt vēl ātrāk un vēl lētāk. Mums nebūtu jāuztraucas par to, ka cilvēki darbus paveic ātrāk un lētāk, tas drīzāk būtu jāstimulē, bet ir jānosaka nepārkāpjama robeža, pie kuras virzība uz ātrāku un lētāku rezultātu beidzas.
Un šī robeža kādam jākontrolē.
Jā, noteikti vajadzīga stingra, ārējā kontrole.
Esat pieredzējis Rīgas Tehniskās universitātes pasniedzējs. Kāda mācība no Zolitūdes traģēdijas, jūsuprāt, jāizdara jaunajai arhitektu un būvnieku paaudzei?
No arhitekta skatpunkta raugoties, jāuzsver, lai sabruktu ēka, ar šo ēku jābūt globālām problēmām, jo ir ēkas, kas teorētiski varētu sabrukt, bet nesabrūk, jo būvkonstrukcija ir kā dzīvs organisms, slodzes pārnesas un ēka turpina, jāsaka, dzīvot. Ja runājam par sabrukušo Zolitūdes ēku, tad vēl jāpiebilst, ka tas bija mēģinājums lielveikalu, ko bieži saucam par tradicionālu kasti, padarīt ne tikai ekonomisku, bet arī estētisku.
Turklāt nelaimīgā Zolitūdes lielveikala ēka bija ieguvusi Arhitektu savienības balvu.
Nežēlīgi, bet statistika rāda, ka vislielākās nelaimes notiek ar vislabākajiem piemēriem, ar izcilībām, šādas nelaimes parasti nenotiek ar pelēcībām.
Runājot par traģēdijas mācību, uzskatu, ka būvniekiem un arhitektiem kopumā jāapzinās, ka precīzi jādefinē, kurš par ko ir atbildīgs, lai ikviens ēkas tapšanas procesā iesaistītais būtu neapstrīdami atbildīgs par savu procesa sadaļu. Tas nozīmē, ka ikvienam arī jāsaprot tā robeža, pie kuras nonākot atbildīgam profesionālim stingri jāpasaka: «Es vairs nepiedalos.» Arī jaunajiem arhitektiem un būvniekiem jānovelk sev profesionālā robeža. Turklāt ne tikai ekonomiskā, bet arī ētiskā un estētiskā robeža. Pašam sev jādefinē, ko es darīšu un ko es nedarīšu. Zolitūdes traģēdija bija skaļš atgādinājums par šādu robežu nepieciešamību.
Gadās, ka arhitektam, ieraugot ēku, kas būvēta pēc viņa projekta, sirds sāp, jo arhitekta iecere īstenota nekvalitatīvi?
Arhitektam sirds sāp gandrīz par katru ēku, jo arhitekts vienmēr vēlas, lai kvalitāte būtu augstāka, bet jāapzinās, ka mēs Latvijā dzīvojam tādā ekonomikā, kādā dzīvojam, un naudas trūkums pie mums ir ļoti liela problēma. Tas atstāj iespaidu uz jebkura darba kvalitāti, arī uz būvniecību, bet es nedomāju, ka šajā aspektā mēs kaut ko varam darīt ar likumu palīdzību. Kaut ko izmainīt var tikai sabiedrība. Kad sabiedrība kļūs maksātspējīgāka, tad kļūs arī prasīgāka.
Turīgākajās valstīs, piemēram, Vācijā, Zviedrijā, Dānijā, arhitektiem sirds sāp retāk, jo viņu ieceres tiek īstenotas kvalitatīvāk?
Jā, viennozīmīgi, lai kā mums to negribētos atzīt, arhitektūra un nauda, būvniecība un nauda ir ārkārtīgi saistīti jēdzieni.
Latvija ir samērā izolēta «sala», uz kuras dzīvo divi miljoni iedzīvotāju, un daudzas problēmas mēs izjūtam asi ekonomikas niecīgo mērogu dēļ. Citām valstīm ekonomikas nelielo mērogu radītās problēmas tiešām nav tik aktuālas. Ja raugāmies uz mūsu kaimiņvalstīm, tad Igaunijas ekonomika, lai arī ir mērogos mazāka par Latvijas ekonomiku, ir spēcīgi integrēta Skandināvijas ekonomikā, to sekmē nacionālās identitātes radniecība, kā arī ģeogrāfiskais tuvums. Savukārt Lietuva, salīdzinot ar Latviju, ir mērogos lielāka ekonomika, turklāt Lietuvai veidojas ļoti spēcīgi kontakti ar kaimiņos esošās Polijas ekonomiku. Es neesmu globalizācijas piekritējs, bet uzskatu, ka Latvijas ekonomikas nelielo mērogu dēļ iespēja pievienoties tādai lielākai «salai» kā eirozona var nākt mūsu valstij par labu, ja vien pratīsim izmantot eiro ieviešanas radītās priekšrocības.
Pozitīvs faktors Latvijā savukārt ir prognozējamība - mēs diezgan stabili esam īstenojuši ieceres, par kurām esam runājuši jau XX gadsimta deviņdesmito gadu vidū. Par laimi, Latvijas kontekstā nevaram runāt par ārkārtīgu kreisām vai ārkārtīgi šovinistiskām politiskajām ievirzēm, kas raisa bažas dažu citu Eiropas valstu, piemēram, Ungārijas, kontekstā.
Kā jūs no estētiskā viedokļa vērtējat ēkas, kas Latvijā pēdējos gados uzbūvētas?
Man kā praktizējošam arhitektam nevajadzētu ēkas vērtēt no estētiskā viedokļa, jo izpratne par skaistumu katram cilvēkam ir atšķirīga. Bet varu vērtēt lietderību. Rīga ir konsekventi realizējusi arhitektūras un būvniecības lietderību jau daudzus gadu desmitus. Protams, kādu nelietderības piemēru jebkur var atrast, bet, ja runā par arhitektūru kopumā, tad Rīgas arhitektūras attīstība apliecina vēsturiski iesakņojušos lietderību.
Jauno Nacionālo bibliotēku jeb Gaismas pili arī ierindojat lietderīgu būvju kategorijā?
Gaismas pili ne viens vien vērtē kritiski, norādot, ka tai vajadzēja būt daudzos aspektos vēl labākai. Es uzskatu, ka bibliotēka ir kultūrzīme, kas jebkurai nācijai ir ļoti nepieciešama, un ceru, ka Rīga un visa Latvija beidzot ieguvusi bibliotēku, kas atbilst XXI gadsimta izpratnei par to, kādai bibliotēkai patiesībā jābūt.