Tiesa gan, patlaban skolotājiem un vecākiem biežāk nākas kopīgi izšķirt, kur ir skolēnu tiesību robeža gadījumos, kas saistās ar vardarbību.
Masveidā nemanipulē
Skolēnu izpratne par savām tiesībām un pienākumiem teorētiski ir laba, taču ikdienā viņi to bieži vien neprot pielietot praktiski, norāda Sanita Paula, Latvijas Skolu psihologu asociācijas valdes locekle, Rīgas Lietuviešu vidusskolas un Rīgas 25. vidusskolas psiholoģe. Tas gan nenozīmē, ka skolēni to masveidā ļaunprātīgi izmantotu. Rīgas Hanzas vidusskolas direktors Valdis Lapiņš stāsta: skolēni lielākoties prot sabalansēt savas tiesības un pienākumus, un ar šiem jēdzieniem paretam manipulēt cenšas vienīgi neliela daļa un ne bez vecāku pirksta. Arī Kārlis Strautiņš, Liepājas Raiņa 6. vidusskolas direktors, teic, ka skolas gaiteņos vairs nav redzami skolēni, kas staigā ar padusē pasistu skolēna tiesību bukletiņu, ko citēt gan vietā, gan nevietā.
Ierocis, ar ko skolēni savu tiesību sakarā mēdz draudēt pieaugušajiem, ir zvans uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Uzticības tālruni. Tomēr tie, kas tiešām piezvana, lielākajā daļā gadījumu to dara pamatoti, norāda VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta valsts bērnu tiesību aizsardzības galvenais inspektors Sindijs Logins. Piemēram, VBTAI inspektoru izskatīšanai nodoti 58 no 2014. gadā Uzticības tālrunī saņemtajiem sūdzību gadījumiem par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem institūcijās. Sūdzības lielākoties bijušas par fizisku vai emocionālu vardarbību no vienaudžu vai pedagogu puses, kā arī par izglītības vai aprūpes iestādes rīcībnespēju, nodrošinot bērniem drošu vidi. Vairumā gadījumu informāciju snieguši bērnu vecāki, tomēr pārbaudēs bieži secināts, ka konflikta cēlonis ir visu iesaistīto pušu rīcībā. «Inspekcijas ieskatā bērnu izpratne par savām tiesībām un pienākumiem ir augusi,» tomēr vērtē S. Logins un piebilst, ka tur nopelni ir gan skolām, gan VBTAI darbam ar skolēniem un skolu speciālistiem.
Manu bērnu abižo!
Lai gan ne tik bieži kā agrāk, situācijas, kurās skolēni mēģina panākt vēlamo, piesaucot savas tiesības, skolās gadās. Piemēram, kad skolēns vēlas uzlabot atzīmi, lai gan pirms tam ir «aizmirsis» par pienākumu atnākt uz kontroldarbu. S. Paula stāsta, ka pie savām tiesībām biežāk apelē pamatskolēni, kad, viņuprāt, skolotājs prasa pārāk daudz - proti, mācīties atbilstoši savām spējām. «Tie ir skolēni, kuriem ir zema motivācija mācīties un nepietiekama izpratne, kālab vispār jāmācās. Arī kad skolēns neredz jēgu un pielietojumu zināšanām ikdienā, praktiskajā dzīvē, ir grūti viņam parādīt mācīšanās lietderību, lai viņš sadarbotos un neapelētu pie absurdiem pieņēmumiem,» saka psiholoģe.
Vēl pirms dažiem gadiem mēdza uzvirmot karstas diskusijas par to, vai skolēnu tiesības skolā nepārkāpj likšana viņiem pastrādāt - slaucīt tāfeli, dežurēt, kārtot klasi -, tagad domstarpības par to ir reti, novērojis V. Lapiņš. Savukārt Liepājā darba terapija izmantota kā audzināšanas metode klasē ar disciplīnas problēmām. Tiesa, pirms tam K. Strautiņš savācis vecāku parakstus, kas ļauj skolēnus nodarbināt klases sakopšanā. Ar vecākiem panākta vienošanās arī par to, ka sporta treniņi ir tikai otrajā vietā aiz mācībām un nevar būt attaisnojums, kāpēc skolēns nav izmācījies. Ir neliela daļa vecāku, kas nekritiski iestājas par savu bērnu un dažkārt (iespējams, balstoties paši savā pieredzē) uzskata skolotāju par bubuli, nevis profesionāli un neuzticas viņam, K. Strautiņš norāda. «Ja bērnam gadās ziepes, vecāki mēdz nākt uz skolu ar pozīciju - manu bērnu abižo! Dēls taču visu vakaru mācījās, kāpēc skolotājs ielika 4?! Lai gan bērns varbūt visu vakaru pie datora ir tikai simulējis mācīšanos…»
Uz skolu ar juristu
Arī V. Lapiņš stāsta, ka skolēnu tiesību pārkāpumus skolā biežāk saskata vecāki, pārsvarā tie, kas uzskata, ka ir tikai viena taisnība - pašu. «Ar šiem vecākiem ir grūti runāt, viņos arī nereti mīt stereotipi, ka visi skolotāji ir meļi, manipulatori, ka skolā strādā vieni stagnāti. Viņiem nav labas saskares ar skolu, viņi nenāk risināt problēmas uz šejieni klātienē, bet raksta iestādēm vai izklāsta viedokli sociālajos tīklos,» saka V. Lapiņš un piebilst, ka tas skolotājiem dažkārt liek baidīties skolēnam ko aizrādīt, zinot, kāda reakcija sekos.
«Ir gadījumi, kad bērnu tiesības tiek pārprastas, pat pārspīlētas un vecāki skolā ierodas kopā ar advokātu vai juristu,» atklāj arī S. Paula, tomēr uzsver pedagogu apgūtās zināšanas par šo jomu, kā arī skolas un vecāku sadarbības nozīmi problēmu risināšanā. Sarežģītākās situācijas rodoties tad, ja skolēnam ir grūtības ievērot skolas iekšējās kārtības noteikumus. Iemesli var būt dažādi: bērns audzis ģimenē, kur ir visatļautība, vai sociālā riska ģimenē, bērns ir izlutināts, tiek pārmērīgi ierobežots vai arī ir ar nopietniem veselības traucējumiem.
Izšķirt kaušļus vai ne?
Saistībā ar skolēnu tiesībām skolās patlaban aktualizējies vardarbības jautājums. V. Lapiņš norāda, ka tas gan ir dažādi traktējams jēdziens: «Pēteris futbola spēles karstumā pagrūda Andreju - tā ir vai nav vardarbība, tīšs kaitējums otram? Robeža ir slidena, un ir jāizvērtē katrs individuālais gadījums.»
Nošķirt patiesu skolēnu tiesību pārkāpumu no šķietama dažkārt ir grūti. S. Logins stāsta, ka, tiekoties ar pedagogiem, reizēm radies iespaids, ka viņi, piemēram, nevēlas iejaukties, kad divi skolēni kaujas, jo uztraucas, ka kāds no abiem vēlāk var sūdzēties, ka pedagogs viņu fiziski ietekmējis. S. Paula šķetina tālāk: «Bērnu tiesības tiktu pārkāptas, ja skolotājs tikai noskatītos un nereaģētu! Arī tad, ja skolotājs fiziski vai emocionāli pazemotu bērnu: publiski kauninātu, izteiktu aizskarošus komentārus par ārējo izskatu, kliegtu, raustītu u. c. Arī tad, ja skolas darbinieki ekspluatētu skolēnus, lai gūtu sev morālu vai materiālu labumu, piemēram, sūtot uz veikalu stundu laikā.»
K. Strautiņš uzskata, ka visas sabiedrības problēma ir centrēšanās uz sevi, kuras dēļ arī skolēni uz visu raugās no sava skatpunkta, piemirstot par pienākumu cienīt citus, netraucēt viņiem stundās utt. «Cieņa ir pamatvērtība, un tā ir arī lielākā problēma. Bieži vien cīņā par noteikumu ievērošanu vājais posms ir skolotājs un pedagogu nevienprātība darbībā. Teorijā visi kopā skolā iestājamies par kādām normām, bet praksē nereti sanāk, ka tās ievēro un par tām skolēniem aizrāda tikai daži no skolotājiem, un skolēnam tas rada brīvu roku sajūtu,» K. Strautiņš saka. Viņaprāt, atslēga, kā veicināt skolēnu izpratni par tiesībām un pienākumiem, ir skolas, skolēnu un vecāku sadarbībā. Ģimene ir tā vieta, kur jānotiek galvenajam audzināšanas darbam, lai nav tā, ka skolā skolēnu audzina, bet mājās viņš sajūt brīvlaišanu.
Pārrunas ar vecākiem un viņu atvasi, iesaistot arī sociālo pedagogu un skolas psihologu, ir teju vienīgais rīks, kā skola var audzēt izpratni par skolēnu tiesībām un pienākumiem. V. Lapiņš domā, ka to sekmē arī skolas atvērtība ikvienā situācijā. S. Paula iesaka iesaistīt skolēnus lomu spēlēs, kurās bērni var analizēt savu rīcību. Lai gan dažkārt vecāki paši nepārzina savus pienākumus un atbildību pret bērnu un skolu, arī viņiem jācenšas skaidrot bērniem šīs tēmas. Savukārt S. Logins uzsver pedagogu profesionalitāti - pārkāpumu apstākļi jānoskaidro vispusīgi un skolēniem jāaizrāda, izmantojot pedagoģiskas metodes, nevis aizskarot vai pazemojot.