«Es salīdzinu informāciju, īpaši par notikumiem Ukrainā, - paskatos, ko rāda Latvija, ko - Krievija, pēc tam formulēju viedokli,» saka grāmatvede Natālija, kura dzīvo Goliševā - mazā ciematiņā pie pašas Krievijas robežas. Viņai mājās esot vairāki televizori - viens no tiem pieslēgts dekoderam, kas uztver Latvijas kanālus. Par signāla kvalitāti sieviete nesūdzas, lai gan Goliševas pagasts ir viens no attālākajiem Latvijas austrumu punktiem. Savukārt otrs tālrādis savienots ar satelītantenu, caur kuru zilais ekrāns piepildās ar kaimiņu lielvalsts pārraidīto saturu.
Turpat dzīvojošā pensionāre Gaļina saka, ka viņas pēdējā laikā visvairāk lietotais medijs esot partiju priekšvēlēšanu avīzes: «Man tā nav makulatūra - izlasu katru!» Vienu viņa pat izvelk no sainīša - paņēmusi līdzi, braucot uz pilsētu, lai aizpildītu laiku ceļā. Gaļina uzskata, ka medijos tagad notiekot cīņa par sabiedrisko domu: «Krievija biedē Eiropu, Ameriku - un otrādi, un tas tiek darīts ar nodomu, jo demoralizēts cilvēks ir nobijies, ar viņu viegli manipulēt. Parastie iedzīvotāji grib dzīvot draudzīgi, bet mediji to neveicina! Es pārsvarā skatos Krievijas kanālus un arī Ukrainas - man ir jaudīgs satelīts. Pati esmu dzimusi ukrainiete un ļoti labi saprotu, kas tur tagad notiek.» Sieviete kategoriski noraida pieņēmumu, ka viņa būtu Krievijas TV kanālu propagandas upuris, tajā pašā laikā uzskatot, ka «Krievija vienkārši neļauj ukraiņiem kāpt sev uz galvas, Krimas iedzīvotāji paši gribēja pievienoties Krievijai», bet «Rietumukrainā ir iekšēji konflikti». Kundze uzskata: «Putins tālāk neies un pārējo Ukrainas daļu neņems. Kam viņam šo nastu nest - visus barot, bez maksas nodrošināt ar gāzi?»
Retāk nekā reizi mēnesī
Latvijā ir divas informācijas telpas, un abu pušu mediji nereti piedāvā krasi atšķirīgus vērtējumus par valstī notiekošajiem procesiem. Šo plaisu pēdējos mēnešos īpaši izgaismojis Ukrainas krīzes atspoguļojums, līdz ar to mediju un drošības jautājumi šobrīd tiek saistīti īpaši cieši. Iepriekš veiktajos pētījumos ne reizi vien apstiprinājusies tendence, ka Latgales iedzīvotāji mēdz sevi asociēt nevis ar Latvijas, bet Krievijas informācijas telpu, tas veicina augsni šaubām par viņu lojalitāti valstij, kurā dzīvo. Pēdējā pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pasūtījuma Factum veiktā latgaliešu mediju lietošanas paradumu pētījuma rezultāti ir satraucoši - gandrīz puse krievvalodīgo respondentu TV un radio pārraides valsts valodā klausās retāk nekā reizi mēnesī.
Tiesībsargs Juris Jansons mediju situāciju pierobežā saista ar tehniskiem šķēršļiem, kas radušies 2010. gadā pēc Latvijas pārejas no analogās uz virszemes ciparu apraidi. Pirms diviem gadiem, kad vēl izstrādes procesā atradās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālā stratēģija 2012.-2017. gadam, J. Jansons izteica priekšlikumu NEPLP locekļiem, ka Latvijas austrumu pierobežas iedzīvotāju piekļuvi vietējiem medijiem varētu sekmēt, bez maksas izdalot dekoderus un nodrošinot arī abonēšanas maksas atlaidi. Šī ideja gan neīstenojās, un tagad tiesībsargs Dienai norāda: «Valdības politiskā nespēja, kas visdrīzāk ir nevēlēšanās nodrošināt ikvienam Latvijā Satversmē garantētās tiesības uz informāciju, ir sekmējusi situāciju, kurā mūsu valsts atrodas šobrīd.» Tomēr aptaujātie latgalieši atzīst, ka nevis kanālu tehniskā pieejamība vai Latvijas TV pakalpojumu abonēšanas maksa, bet gan saturs ir iemesls, kāpēc viņu mājās pārsvarā dzirdamas Krievijas TV zvaigžņu balsis.
Valodas barjera
«Uztvert nacionālos medijus pierobežā tehniski nav nekādu problēmu - esam vairākkārt par to pārliecinājušies. Problēma drīzāk ir tajā, ka daudzi neredz iemeslu iegādāties dekoderu, jo TV signālu no Baltkrievijas un Krievijas var uztvert ar parasto antenu. Tagad gan arī Krievija pakāpeniski pāriet uz virszemes ciparu apraidi, līdz ar to dekoderu īpašnieki iekārtas varēs noregulēt tā, lai būtu iespējams redzēt abu valstu kanālus, taču te runa ir par gribēšanu,» norāda Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta direktors Edmunds Beļskis. Viņš uzskata, ka viss atduras pret TV satura konkurētspēju: «Latvijā bezmaksas segmentā ir pieci kanāli, turpretī Krievijā klāsts un daudzveidība ir daudz plašāka.»
E. Beļska pieņēmumu apstiprina ciematā pie Baltkrievijas - Robežniekos - bibliotēkā sastaptās pensionāres Marijas Savičas teiktais - viņas mājās antenas noregulētas tā, lai būtu redzama «Krievija», jo «tur ir ko skatīties jebkurā diennakts laikā»: «Ziņas man nepatīk, tās iekšā neslēdzu, bet, ja tomēr gadās, - nedaudz paklausos. Visur rāda vienīgi karu, nāvi, asinis - negribu atcerēties! Pārsvarā skatos šovus, pārraides, patīk viss par attiecībām, mīlestību!» Latvijas aktualitātes 80 gadu vecā kundze uzzina, no rītiem klausoties Latvijas Radio 4. Jautāta, vai viņai bijusi iespēja novērtēt pašmāju TV programmu saturu, kundze atbild apstiprinoši, taču piebilst, ka lielākā daļa pārraižu esot latviešu valodā un tāpēc neesot tik viegli uztveramas.
Kā novērst Latgales informatīvo piekļaušanos Krievijas medijiem? Šis jautājums joprojām paliek atvērts. Jāsaka, solis pretī pārmaiņām sperts jaunajā TV sezonā - LTV7 paplašinājusi analītisko saturu ar četriem jauniem raidījumiem krievu valodā, un, kā uzsver LTV Ziņu dienesta direktore Iveta Elksne, tas krievvalodīgajiem skatītājiem ļaušot uzzināt kritisku Latvijas un pasaules notikumu izvērtējumu un analīzi sabiedriskajā medijā «tepat Latvijā».
Būs gan jāpieliek ne mazums pūļu, lai mainītu krievvalodīgo skatītāju paradumus, jo, kā liecina pētījumu kompānijas TNS jaunākie dati, Pirmais Baltijas kanāls ieņem otro vietu Latvijā visvairāk skatīto kanālu topā. RTR Planeta Baltija tajā piedzīvojusi lielāko kāpumu, un tas nozīmē, ka Krievijā producētā satura cienītāji ir ne vien Latgales, bet arī pārējo Latvijas reģionu iedzīvotāji.