Man sarāvās sirds, bet - no kā gan, šķiet, tā esmu nobijies? Vai mazums pa laukiem naktī visādu zvēriņu skraida? Ziņkārība pārāka tomēr par bailēm, es paslējos un izbolīju acis, bet viss augums man pēkšņi sametās auksts -bezmaz vai stīvs, it kā līdz ausīm būtu iekašāts ledū, bet - kāpēc tā? Dievs pats Kungs to zina! Te es redzu; ēna aug un aug augumā, patiesi, veļas taisni šurp uz pūni... Tad jau sametās man skaidrs, ka tas nudien ir zvērs - prāvs, pamatīgu galvu... Tas brāžas kā viesulis, nesas kā lode... Vai man žēliņ! Kas tas ir? Ar joni tas apstājas, rādās, kaut ko būs sajutis... Bet - tas tač... tas tač šīsdienas trakais suns! Tas pats... tas pats! Ak Kungs! Es ne pakustēties spēju, ne pakliegt... Pielec pie vārtiem, nokaucas un - pāri sienam man virsū!
Bet no siena - kā lauva mans Trezors, un - te jau ir! Abi tā arī sagrābās rīkle pie rīkles un - kūleniski zemē! Kas un kā tur - es nezinu, atceros tikai, ka es, kā bijis, velšus šiem pāri un iekšā dārzā un uz māju - guļamistabā iekšā!... Palīdu taisni vai zem gultas - neiešu liegties! Kādus auļus, kādus lēcienus biju nostrādājis pa dārzu! Liekas, visupirmā dejotāja, kura imperatoram Napoleonam dzimšanas dienā uzdanco, ij tā nebūtu panākusi mani. Jāteic, ka, drusciņu atjēdzies, tūdaļ sacēlu kājās visu māju, visiem liku bruņoties, pats tvēru pie zobena un revolvera. Jāatzīstas, ka pats šo revolveri biju nopircis drīz pēc emancipācijas, zināt, katram gadījumam, tikai pagadījies, sātans tāds, ka no trijiem šāvieniem divi neiet vaļā. Nuja, ņēmu to visu līdzi, un mūsu sanāca vesels bars - ar rungām, mietiem un vālēm, lukturi lai - un nesamies uz pūni. Ejam tuvāk, uzsaucam - ne čiku, ne grabu, visgalā ieejam pūnē, un... ko mēs ieraugām? Mans nabaga Trezoriņš ar pārplēstu rīkli guļ beigts un pagalam, bet no tā, no šī nolādētā, ne miņas.
Tā nu, kungi, šajā brīdī iemaurojos kā telēns un, nekaunēdamies jums teikšu, nokritu pie sava divkārtīgā, tā sakot, pestītāja un ilgi skūpstīju viņa galvu. Šajā stāvoklī biju iegrimis tik ilgi, līdz mani atsauca pie maņām mana vecā atslēgzine Praskovja (arī viņa bija atskrējusi uz šo traci un brēku). «Kam jūs, Porfīrij Kapitonič,» viņa runāja, «suņa dēļ tik briesmīgi pārdzīvojat? Jūs vēl sasaldēsieties, dieviņ apžēliņ!» Es patiesi biju plāni ģērbies. «Ja nu šis suns, jūs glābdams, zaudējis dzīvību, tā tikai liela žēlastība, kura viņu piemeklējusi!» Lai gan ar Praskovju nebiju vienās domās, tomēr gāju mājās. Bet trako suni garnizona zaldāts nošāva ar šauteni nākamajā dienā. Tas rāda, ka tāds tam lemts gals - zaldāts bija izšāvis pirmo reizi mūžā, kauč par divpadsmito gadu viņam medālis pie krūts. Tā nu ar mani bijis šitāds pārdabisks gadījums.
Stāstītājs apklusa un ņēmās sabāzt pīpē tabaku. Bet mēs visi neizpratnē skatījāmies cits uz citu.
- Laikam jau jūs pagalam taisni dzīvojat, - tā kā iesāka Finoplentova kungs, - tāpēc par atriebšanu... Pie šī vārda viņš saklupa, jo ieraudzīja, ka Porfīrijam Kapitoničam piepūšas vaigi, piesarkst un savelkas čumurā acis - tūlīt vīrs kā laidīs vaļā...
- Ja tomēr pieļaujam iespēju, ka pārdabiskais pastāv un ka tas var iejaukties, tā teikt, dzīvē, - Antons Stepaničs iesāka atkal, - kāda gan loma pēc tā visa jāspēlē veselajam saprātam? Neviens no mums neko neattapa atbildēt, tā nu mēs palikām nesaprašanā tāpat kā līdz šim.
(1866)