Motocikli asinīs
Vai īpašais kļavas kokā piecstāvu mājas augstumā izbūvētais štābiņš vēl saglabājies? Štābiņu Aleksandrs 2000. gadā izbūvēja pats, toreiz to uzskatīja par Latvijā augstāko apdzīvoto koku. «Štābiņš vēl ir, bet pamazām zaudē stāvus,» stāsta Aleksandrs un turpina: «Tagad internetā daudz ziņu par šāda veida aktivitātēm, ASV šādas mājas kokā tiek izīrētas par dārgu naudu. Arī Latvijā ir izbūvējuši māju kokā, bet uz gludiem priežu stumbriem. Mans ieteikums ir izmantot dabisku konstrukciju, kur kokam ir piemēroti zari - necietīs koks un katru rudeni nebūs jāveic demontāža. Mana «māja» stāv jau 16 gadu un nolietojas dabiskā veidā.» Blakus Aleksandra mājai Bieriņos augošais koks glabā seniora bērnības atmiņas: «Otrā pasaules kara laikā, kad pie mums bija pilns ar vācu tankiem, Bieriņos - atsaukta no frontes - atpūtās vācu divīzija. Blakus zem koka stāvēja tanks, un es tanka stobru izmantoju kā vingrošanas rīku - ar rokām turēdamies aizrāpoju līdz stobra galam un tad lēcu lejā. Tankisti bija draudzīgi, cienāja ar konfektēm.»
Bērnībā Aleksandrs gribējis kļūt par lidotāju - izgājis planieristu un aviācijas motoristu kursus, tomēr sapni nav varējis realizēt tuvredzības dēļ. Patēvs jau bērnībā Aleksandram nopircis ulmaņlaiku markas Latvello divriteni, un Aleksandrs kopā ar kaimiņu puikām ar to aizbraucis līdz pat Siguldai un Lietuvas robežai. Ar motocikliem viņš saslimis vidusskolas laikā: «Motociklus man asinīs «ielēja» latviešu strēlnieku rakstnieks Voldemārs Branks un viņa draugs Māris. Viņi mani iemācīja braukt. Pēc tam es nostrādāju dažas vasaras Ķīpsalā taras bāzē - remontējām finiera kastītes. Varēju nopelnīt, un tā tiku pie pirmā motocikla Minsk - bez pakaļējās amortizācijas, ar cieto rāmi. Ar to atkal mācīju braukt citus. Kad autoinspekcija pieņēma eksāmenus, gāju piepelnīties - izīrēju motociklu tiem, kas vēlas likt eksāmenu, jo autoinspekcijas dotie nebija uzticami. Man bija liela piekrišana, beigās mani sāka dzīt projām, redzēja, ka taisu labus ienākumus.» Pēc tam jau Aleksandrs nopircis modernāku motociklu.
Pasaulē pirmā skola
Lai gan studējis juridisprudenci Latvijas Universitātē, pastrādāt savā profesijā Aleksandram nav sanācis. Jau studiju pirmajā gadā kopā ar paziņām no motosportistu aprindām ar motocikliem izbraukuši Karpatu kalnus. Aleksandra Minsk atceļā saplīsis: «Pa ceļam bija Minskas rūpnīca, kas ražoja šos motociklus. Iebraucu rūpnīcā un uztaisīju veselu sensāciju. Man apmainīja visas detaļas, un ar svaigiem spēkiem atgriezos Rīgā. Aprakstu par šo ceļumu sāku publicēt universitātes avīzē. Man bija arī fotogrāfijas. Sākumā šīs publikācijas uzņēma ar lielu atsaucību, jo tajā laikā sāku rakstīt arī Padomju Jaunatnei, bet tad it kā vietas trūkuma dēļ pēkšņi apraksti pazuda. Sapratu, kas par lietu: braucot cauri Ukrainai, biju redzējis, ka kolhoznieki labību pļauj ar sirpjiem, tad kūlīšus iznes uz šosejas. Mašīnas brauc pāri, un tādā veidā tiek izkulti graudi. Acīmredzot tas bija aizskaroši kolhozu iekārtai.»
Tas nav traucējis Aleksandram attīstīt rakstītprasmes. Vēlāk viņš arī sarakstījis divas grāmatas par skijoringa attīstību Latvijā un pats uzskata, ka 1963. gada 15. decembris Uzvaras parkā ir Rīgas Skijoringa dibināšanas gads. Aleksandrs aizrautīgi, garšīgi stāsta par piedzīvoto, kad 1958. gadā ar domubiedriem dibinājos vecāko aktīvo Latvijas motoklubu Bieriņi. 1964. gadā viņš piedalījies pasaulē pirmās bērnu motosporta skolas izveidošanā. Tajā pašā gadā organizējis 1. skolēnu motosporta sacensības.
Desmitkāršs spēks
Kad bērniem sākas skolas laiks, ar BMX riteni Aleksandrs dodas uz Rīgas Igauņu pamatskolu, kur pats bērnībā mācījies. Ar kolēģi Laumu Krogzemi viņi tur ir bieži viesi - divreiz nedēļā vada velo, skijoringa un mini moto pulciņu. «Rīkojam velosacensības skolas pagalmā. Ziemā skijoringa nodarbības - divi bērni saitē apņem aiz muguras trešo un velk uz slēpēm pa pagalmu. Kad bērni iemaņas kārtīgi apguvuši, sarīkojam skolas čempionātu. Tāpat arī riteņbraukšanā. Skola var lepoties ar šādu pulciņu, tāda nevienai citai skolai nav. Kad skolas čempionāts beidzas, piezvanu draugiem, kuri piedalās īstajā skijoringā. Ierodas mani bijušie audzēkņi ar savu tehniku, un mazie tad dabū riktīgi pasvīst,» stāsta Aleksandrs.
Bērniem ir vajadzīgs piemērs, uzskata Aleksandrs Briedis. Pats apzinās, ka mazajiem viņš ir autoritāte. Izrādās, bērni mājās, spēlējot lomu spēles, dažkārt pat izspēlējot Aleksandra un viņa kolēģes Laumas lomu. Seniors par to tikai priecājas, viņš uzsver: «Interešu izglītības skolotāji Latvijā ir ļoti pieprasīti, tikai nezinu, kāpēc viņi nesadūšojas vai kautrējas prakses trūkuma dēļ. Mēs viņus labprāt apmācītu! Sevišķi no pensionēto sporta skolotāju vidus. Ja bērnus iesaista, viņi darbojas, ja nav iespējas, sēž pie datora.» Par vecumu Aleksandrs runā strikti: «Ir jābūt iemīļotai nodarbei, tad nav laika domāt par negatīvām lietām. Tas ir pašsuģestijas jautājums - ja pievērsīsi uzmanību kaut niecīgām izmaiņām savā ķermenī, savā organismā, piedevām vēl lasīsi medicīnisko literatūru ar iespējamām diagnozēm, ko daudzi mīl darīt, tad no bailēm jāmirst nost. Vajadzētu dzīvot uz pozitīvās nots un uz nodarbinātības nots. Tas, ka nodarbini sevi ar sabiedrisko labumu, desmitkāršo tavus spēkus.»