Ja salīdzina, kā ieplūst investīcijas Eiropā, Āzijā un ASV, tad jāsecina, ka Eiropā investīcijas neienāk tik lielā apjomā, kā mēs gribētu. Lai ieietu ASV tirgū, telekomunikāciju uzņēmumam pietiek ar ļoti īsu laiku, bet ieiešana ES tirgū prasa daudz ilgāku laiku. ES ir 28 dalībvalstis, katrai dalībvalstij ir sava likumdošana, telekomunikāciju operatoram jāizņem sava licence ikvienā dalībvalstī, un rezultātā tirgus ir sadrumstalots. Atšķirīga ES dalībvalstīs ir arī patērētāju tiesību aizsardzība.
Ko konkrēti vajadzētu darīt, lai investīcijas ES ienāktu?
Jāpanāk, lai telekomunikāciju jomā tirgus regulācija būtu vienota ES mērogā, lai operators varētu darboties visās dalībvalstīs ar vienādiem noteikumiem, lai licence nebūtu jāizņem katrā dalībvalstī atsevišķi. Būtisks ir arī autortiesību jautājums, kura regulējums dažādās dalībvalstīs atšķiras.
Ir arī iecere, ka vispār jāpazūd atšķirībai starp telekomunikāciju tarifiem, kādi tie ir mājas valstī un citā ES dalībvalstī, patlaban atšķirība vidēji ES vēl ir 33%. Arī interneta, tas ir, datu pārraides, atšķirībai cenās jākļūst daudz mazākai nekā patlaban. Protams, progress jau ir jūtams. Nesen biju Kopenhāgenā Baltijas attīstības forumā, un biju patīkami pārsteigta, ka 30 megabaiti Kopenhāgenā man maksā 1,30-1,40 eiro, kas vairs nav tik milzīga summa, lai vispār baidītos ieslēgt mobilo tālruni datu pārraides režīmā.
Patlaban arī jārisina jautājumi par to, lai pakalpojumi, kas cilvēkiem pieejami Latvijā, būtu pieejami visā ES. Piemēram, lai primārā veselības informācija būtu pieejama visās dalībvalstīs. Pagaidām ir tā, ja Latvijas iedzīvotājam, atrodoties, teiksim, Francijā, nepieciešams recepšu medikaments, bet recepte palikusi Rīgā, tad ir problemātiski recepšu medikamentu iegādāties. Dažās ES valstīs, piemēram, Grieķijā un Itālijā, informācijas apmaiņa jau notiek, Latvijai ar citām ES dalībvalstīm vēl ne.
Runājot par pozitīvo, jāuzsver, ka mūsu valstī ir ļoti labi attīstīta telekomunikāciju infrastruktūra un vairāk nekā 35% mājsaimniecību ir ātrs internets, bet vidēji Eiropā ātrs internets ir tikai 5% mājsaimniecību.
Ko Latvija varētu iegūt un ko zaudēt, izveidojoties ES vienotajam, digitālajam tirgum?
Būtisks ir jautājums, par ko ES vienosies, uz kādu modeli ies. Es domāju, ka Latvijai vajadzētu būt vairāk ieguvumiem nekā zaudējumiem. No biznesa viedokļa, vienādojot likumdošanu visā ES, strādāt būs vieglāk. Protams, uzņēmējam arī turpmāk būs jāpielāgojas vairāk nekā 20 valodām, bet vismaz normatīvie dokumenti būs identiski. Kas attiecas uz patērētājiem, ir jautājums par to, cik labi Latvijas patērētāji zina savas tiesības, ļoti bieži patērētāji pat nezina savas tiesības.
Pastāv viedoklis, ka Latvijā ir diezgan stingrs autortiesību regulējums. Virzoties uz ES vienoto, digitālo tirgu, mūsu valstī būs jāpārvērtē priekšstati par autortiesībām?
Domāju, ka autortiesību regulējums Latvijā nevarētu kļūt stingrāks. Pasaule attīstās, un vajadzētu darīt visu iespējamo, lai Latvijā būtu iespējams skatīties legālas filmas, klausīties legālu mūziku un lai šis legālais ceļš ir tik lēts un vienkāršs, ka cilvēkiem nerodas vēlme meklēt nelegālu saturu.
Viena no Latvijas prioritātēm ir saistīta ar kiberdrošību. Kā vērtējat Latvijas situāciju šajā aspektā?
Protams, ka visiem nelabvēļiem ir liels izaicinājums veikt kiberuzbrukumus pret Latviju laikā, kad mūsu valsts ir prezidējošā valsts ES Padomē. Ja iepriekš runāja, ka ir kibernoziedznieku grupas ar sportisku interesi, tad patlaban var sacīt, ka riski ir valstiski.
Ja valstiski, tad ar kādu motivāciju? Iegūt svarīgu informāciju?
Viens iemesls ir iegūt informāciju, otrs - destabilizēt situāciju. Ja cilvēki pamana, ka hakeru darbības rezultātā kādā mājaslapā ir saliktas citas bildes, tas jau nav nekas nopietns. Lielāki riski ir, ja kibernoziedznieki iejaucas informācijas sistēmās, ja tiek klāt datiem un tas tiek pamanīts tikai pēc ilgāka laika. Tas ir visaugstākais risks, bet domāju, ka mums Latvijā ir labi informācijas tehnoloģiju (IT) speciālisti un ka viss būs kārtībā.
Ja runājam konkrēti, varat nosaukt kādu gadījumu Eiropā, kad hakeru uzbrukuma rezultātā notiek izmaiņas datos un to piefiksē tikai pēc laika?
Nav dzirdēts, bet tas nenozīmē, ka šādu gadījumu nav bijis. Tās ir lietas, par kurām publiski cenšas nerunāt. Pat ja parādās ziņas, ka paroles nonākušas pie hakeriem, tas jau destabilizē situāciju. Tehnoloģijas visu laiku attīstās, un nevar noliegt to, ka ir cilvēki, kuriem censties apiet drošības sistēmas interneta vidē ir sports, bet ir cilvēki, kas tiešām rīkojas ļaunprātīgu motīvu vadīti. Uzbrukumu veidi ir daudz un dažādi.
Lietuvai bija problēmas ar kiberuzbrukumiem laikā, kad Lietuva bija prezidējošā valsts ES Padomē?
Jā, problēmas bija, bet nav dzirdēts, ka būtu noticis kaut kas ļoti traģisks. Savukārt Igaunija kiberuzbrukumu piedzīvoja pirms daudziem gadiem un tad faktiski atslēdza sevi no interneta. Tas gan ir galējais solis.
Ko jūs ieteiktu katram datorlietotājam, lai samazinātu riskus internetā?
Pirmkārt, datoram noteikti jābūt aprīkotam ar programmu, kas izķer vīrusus. Otrkārt, katram pašam jāsargā sava elektroniskā identitāte. Nav labs variants, ja cilvēks lieto tikai vienu vienīgu paroli, jo, ja vienā interneta vietnē, piemēram, kādā sociālajā tīklā, parole tiek atlauzta, tad hakeri tiek klāt pilnīgi visai šī cilvēka informācijai - gan i-bankā, gan citos sociālajos tīklos. Vismaz finanšu informācijai vajag citu paroli. Domāju, tas ir tikai laika jautājums, lai mēs no daudzajām parolēm atteiktos, jo, protams, paroles lietošana rada risku tāpēc, ka parole var nonākt nepareizajās rokās.
Jābūt uzmanīgiem arī ar e-pastiem. Izplatīti ir tādi viltus e-pasti, kas mudina ierakstīt informāciju no i-bankas kodu kartes vai prasa atsūtīt naudu, reizēm arī paroli.
Protams, nepieciešamība ievērot piesardzību internetā daudziem cilvēkiem liekas apgrūtinošana, bet ne viens vien jau aizmirsis, cik apgrūtinoši bija, kad ilgi nācās stāvēt rindā bankas filiālē, lai varētu veikt maksājumus. Tagad, ja uz banku jāaiziet pēc maksājuma kartes, cilvēks jau pauž neapmierinātību ar to, kāpēc vispār kaut kur jāiet. Jāatceras arī, ka savulaik valdības sēdē iekļūt nebija vienkārši. Tagad valdības sēdes ir skatāmas internetā. Arī dokumenti, kas tiek apspriesti Ministru kabinetā, ir pieejami elektroniski. Tagad tas šķiet pats par sevi saprotams, bet nemaz ne tik sen nekā tāda nebija. Tehnoloģijas ļoti maina visu dzīvi.
Jūsu vadītā asociācija norādījusi, ka vajadzētu pilnveidot IKT apguvi jau pamatskolā.
Par drošību internetā bērniem skolā būtu jāmāca jau no sākumskolas pirmajām klasēm. Izglītības un zinātnes ministrija saka, informātiku varētu mācīt no 1. klases, un ir plāns, ka pirmās pilotprogrammas varētu sākties jau no šā gada septembra, respektīvi, sākumskolas posmā varētu mācīt informātiku tajās skolās, kuras pašas pieteiksies.
Nereti saka - skolās nav pietiekami daudz datoru, lai sākumskolā mācītu informātiku, bet tā nav lielākā problēma. Svarīgākais ir, kādā veidā izklāstīt bērniem saturu, ar kādiem mācību materiāliem strādāt. Vecāki sūdzas, ka bērni daudz laika pavada pie datora, kāpēc gan skolā ātrāk sāks mācīt datorlietas, bet skaidrs, ka šolaiku bērni jebkurā gadījumā daudz laika pavadīs pie datora, tāpēc svarīgi, lai viņi laiku pie datora pavadītu jēgpilni, nevis tikai spēlētu spēles.
Ir ļoti svarīgi, lai skolotāji bērniem sniegtu informāciju par to, kā orientēties internetā pieejamajā informācijas klāstā, lai bērns gūtu izpratni par to, kādai informācijai internetā var uzticēties, kādai tomēr nevar uzticēties, ko ar internetā atrodamo informāciju var darīt, ko nevar darīt. Tā ir lieta, kuru iemācīt skolā ir svarīgi. Līdz šim informātiku sāk mācīt no 5. klases, bet tas ir daudz par vēlu, jo mūsdienās bērns jau no 2-3 gadu vecuma lieto datoru.
Mēs arī cenšamies, lai tad, kad pamatskolas posms tuvojas beigām, jaunieši zinātu, ko savā darba ikdienā dara IKT speciālists. No vienas puses, visā Eiropā problēma ir jauniešu bezdarbs, no otras puses, IKT nozarē katastrofāli trūkst speciālistu. Darbaspēka trūkums IKT jomā ir katastrofāls, ne tikai Latvijā, bet arī lielajās, turīgajās valstīs - piemēram, Vācijā ļoti trūkst IKT speciālistu. IKT tehnoloģijas aizvien vairāk ienāk mūsu dzīvē un vairs nevar runāt vienīgi par speciālistu trūkumu tieši IKT nozares uzņēmumos, bet jārunā par IKT speciālistu trūkumu daudzās nozarēs - izglītībā, veselības aprūpē un citās jomās.
Ja informātikas zināšanu apguve skolas laikā nav pietiekami labā līmenī, tad vēlāk ir grūti strādāt ar IKT jomu saistītā specialitātē. Turklāt matemātiku un arī fiziku ir svarīgi apgūt, jo tās attīsta loģisko domāšanu. Ja cilvēkam nav loģiskās domāšanas, tad ir grūti būt ne tikai labam IKT speciālistam, bet arī labam speciālistam daudzās citās jomās. Brīžiem sabiedrībā izskan neizpratne: «Nu kāpēc jāmācās matemātika?», bet matemātika jāmācās tieši tādēļ, lai tā attīstītu loģisko domāšanu.
Kā vērtējat informātikas skolotāju profesionālās zināšanas un prasmes?
Pedagogu profesionalitātes līmenis ir ļoti atšķirīgs, bet nenoliedzami mums Latvijā ir labi pedagogi, sava darba entuziasti. Nereti informātikas skolotājs ir tas, kurš datorlietās palīdz arī saviem kolēģiem.
Turklāt daudzi pedagogi godīgi atzīst, ka skolas programma neatbilst reālajai situācijai un ka arī IKT jomas speciālistu kvalifikācijas celšana neatbilst reālajam darba tirgus pieprasījumam. Informātikas skolotāji uzskata, ka viņiem būtu vajadzīgs laiks, kad viņi var būt IKT uzņēmumos un uzzināt, kas jauns un svarīgs nozarē ir vērojams, aprunāties ar IKT nozarē strādājošajiem profesionāļiem. Uzturoties vienīgi izglītības iestādes sienās, iegūt patieso priekšstatu par nozares aktualitātēm ir ļoti sarežģīti.