Sākumā Vestmans klusi izkāpa no gultas un šļūkāja pa savu istabu pelēkajā pidžamā. Viņš aplūkoja lietas, kas bija istabā. Vecais paklājs bija aizvien mīksts, bet tajā bija izdilusi taciņa, kur tika vairāk staigāts. Paklājs bija no brīža, kad viņi bija nopirkuši māju, drīz pēc tam viņi iegādājās un ieklāja arī tepiķi. Krēsli bija sabrūnējuši, uz tiem tika daudz sēdēts, kad viņu mājās bija vairāk dzīvības, tagad tie šķita kļuvuši sausi un trausli. Aiz stiklotajām durvīm grāmatas bija noputējušas. Grāmatas no jaunības dienām. Tās visas te stāvēja. Nekad nepārlasītas. Īstenībā nevienam nevajadzīgas. Varbūt tās vajadzēja atdot kādam, kam tās būtu noderīgas. Noputējuši sīki suvenīri no viņu pašu sen aizmirstajiem ceļojumiem. Vai viņi tiešām kādreiz ir kaut kur braukuši? Un mazāk noputējuši suvenīri no viņu bērnu ceļojumiem. Mazbērnu zīmējumi. Fotogrāfijas, kas bija kļuvušas zilgani brūnas. Fotogrāfijas no kalnu pārgājieniem ar Dambretu un Hortu, visās tajās Dambretam ir dambretes lauciņu krekli. Nevis šaha, bet dambretes! To Vestmans bija ielāgojis jau no paša sākuma. Viņš atvēra vitrīnas durvis un paņēma kalnu pārgājiena fotogrāfiju rokās. Mani mūža draugi. Viņš to nolika uz galda. Viņš sameklēja mugursomu. Visas iepriekšējās dienas viņš domās izmēģināja runu, ko teiktu Dambretam un Hortam, kad zvanīs, lai pateiktu, ka nepiedalīsies. Viņš bija domājis - pateikt par vēzi jau šajā telefona sarunā vai tomēr kaut kad klātienē. Tagad, meklēdams pārgājienam nepieciešamo, viņš sāka domāt, vai vispār viņiem to teikt. Viņš taču būs pirmais, kas aizies, ar to pietiek, kāpēc vēl vajadzīga šāda paziņošana, turklāt pazīstot Hortu... Viņš ielika somā fotogrāfiju, pirms tam vēlreiz to aplūkodams un pasmaidīdams. Mūža draugi. Lai kādi arī tie būtu.
Nākamajā dienā Vestmans pamanīja, ka jutās veselāks. Viņš sajutās daudz labāk kā nostaigātais, putekļiem pievilkušais tepiķis, labāk kā nepārlasītās, apskretušās grāmatas, labāk kā nekustīgais koka skapis. Viņš bija dzīvs! Viņš izgāja no istabas. Dzirdēja, kā lejā Sisija sarunājas ar mazbērniem. Viņš kāpa uz pirmo stāvu. «Vai opītim arī vajadzēs šķīvi?» prasīja Lilija. «Opītim es vēlāk uznesīšu augšā ēdienu. Viņš nejūtas īsti labi,» Sisija atbildēja. «Vajadzēs, vajadzēs!» sauca Vestmans, tuvodamies ēdamistabai, kur Lilija ar Hugo palīdzēja klāt galdu. Sisija pārsteigta pacēla acis. Vestmans redzēja viņas skatienā lepnumu - par viņu, par Vestmanu. «Un karoti un dakšu?» vaicāja Hugo. «Protams, kā tad opītis ēdīs?» Sisija atbildēja. «Sēdies!» Sisija gribēja palīdzēt Vestmanam. «Man laikam jāiet novilkt pidžamu,» viņš iesmējās, «kā tad es pidžamā pie galda, vai ne?!» Vestmans pakutināja Liliju un Hugo un gāja uz augšstāvu pārģērbties. Kad viņš atkal nokāpa lejā, viņam bija ēstgriba. Mazāk kā citureiz viņu kaitināja Lilijas un Hugo trīšanās pie galda un jautājumi ar pilnu muti. Viņš pat uz tiem atbildēja vai papildināja Sisijas atbildes. Tās bija ģimeniskas pusdienas. Vienas no nedaudzi daudzajām, kas viņam vēl atlikušas, pirms viņu sāks barot caur zondi un ieliks urīnizvadīšanas katetru.
(Turpinājums 13. 05.)