Kas tad ir sociālā uzņēmējdarbība? Eiropā ar jēdzienu «sociālais uzņēmums» apzīmē tos uzņēmumus, kuri tiecas sasniegt sociālus mērķus un dara to ar komercdarbības metodēm un instrumentiem. Sociālie uzņēmumi sniedz pakalpojumus, rada produktus, pārdod, realizē un dara visu to pašu, ko pārējie uzņēmēji, tikai šajā gadījumā pašmērķis nav radīt peļņu, bet dot sociālu labumu sabiedrībai, videi, un peļņas gūšana ir sekundārais mērķis.
Sociālā uzņēmējdarbība ir augstāks tirgus ekonomikas līmenis. Rietumeiropas valstīs tā ir realitāte, jo cilvēki, protams, vēlas strādāt, nodrošināt sevi, savus tuviniekus, bet ir sapratuši, ka ir darbs, kas dod gandarījumu. Eiropā nodarbināto īpatsvars sociālajos uzņēmumos ir virs 10% no kopējā nodarbināto skaita nozarē. Sociālie uzņēmumi sākotnēji attīstījās ap 1960. gadu, kad aktīvi tika meklēti risinājumi, kā darba tirgū iesaistīt dažādas diskriminētās sabiedrības grupas. Vēlāk gan valdības pārstāvji, gan sabiedrība saprata, ka šis process ir daudz plašāks.
Anglijā sociālo uzņēmumu ražotās preces vai piedāvātie pakalpojumi budžetā ienes ap vienu trešdaļu no IKP. Daudzos ārvalstu sociālajos uzņēmumos uzņēmuma darbinieki ir līdzīpašnieki, protams, dividendes ir faktiski nekādas, tomēr galvenā ideja: «Tu pats esi atbildīgs par to, ko tu dari, ne tikai kā darbinieks, bet arī kā īpašnieks». Darbiniekiem ir konkurētspējīgs atalgojums, nomaksāti nodokļi, sociālās garantijas, piedevām viņi arī dara darbu, kas veido apkārtējo pasauli labāku.
Sociālās uzņēmējdarbības galvenā ideja ir veidot pasauli labāku. Un jautājums - vai Latvija ir tam gatava? LM darba grupas sapulcēs, kurās piedalās nevalstiskās organizācijas, Finanšu ministrija, Tieslietu ministrija, radās daudz jautājumu un arī iebildumu, jo ne viss, kas ir viegli saprotams un definējams ārvalstīs, tāds ir arī Latvijā. Jo pie mums primārais un principāls jautājums ir - kurš to uzraudzīs? Tomēr trūkst sarunu par to, kādu labumu tas mums dos un kāpēc mums to vajag. Anglijā sociālo uzņēmumu pārraudzību veic Labdarības pārvalde, kas organizē kontroli tikai pēc nepieciešamības - ja ir kādas sūdzības, iebildumi vai aizdomas, ka šis uzņēmums varētu būt krāpnieks. Ja uzņēmums maksā nodokļus, reizi gadā Ieņēmumu dienestā iesniedz atskaites un pārskatus, tad tam liek mieru un ļauj strādāt. Kā mēs zinām, Latvijā tas būtu grūti iedomājams, jo mūsu valstī ikviens komersants jau de facto tiek uzskatīts par krāpnieku. Mūsu valsts likumu veidotājiem šķiet, ka ikviens ierosinājums darīt lietas labāk ir vērtējams ar aizdomām, jo visi vēlēsies izmantot šo citādo formu, lai apkrāptu valsti, optimizētu savus nodokļus vai veiktu vēl kādas krāpnieciskas darbības. Tomēr varbūt jāmēģina mainīt šo destruktīvo un negatīvo domāšanu? Jāmēģina paraudzīties citādi, pieņemot, ka cilvēki ir labi?
Latvijā daudz ko nākas darīt, lai tiktu līdzi Eiropas valstu praksei. Mēs cenšamies noķert to «vilcienu» un tajā ielēkt.
*Latvijas Samariešu apvienības direktors