Valdību veidojošo partiju kavēšanās apstiprināt līderus kandidātu sarakstiem Rīgā pašvaldību vēlēšanās visbiežāk tiek skaidrota ar nepieciešamību atrast pašreizējiem galvaspilsētas vadītājiem līdzvērtīgus personāžus. Tas objektīvi nav viegli, tādēļ zobošanās, ka ieilgusī pauze uzrāda spējīgu politiķu neesamību partijās, nav īsti vietā. Vienlaicīgi mazāk tiek apspriesti citi iemesli - piemēram, tas, ka, sarunvalodā izsakoties, nemaz neviens tā neraujas kaujā.
To savukārt ietekmē gan ļoti piezemēti, gan, manuprāt, koriģējami faktori. Starp piezemētajiem jāmin pašvaldības deputāta atalgojums. Saeimas deputāts, arī paliekot garlaicīgā opozīcijā, var rēķināties ar Latvijas apstākļiem jēdzīgiem ienākumiem, savukārt palikšana opozīcijā Rīgas pašvaldībā gandrīz automātiski nozīmē to, ka jāturpina strādāt arī citur. Tomēr ne mazāk svarīgs faktors, šķiet, ir kultivētais priekšstats par pašvaldību kā kaut ko teju vai apolitisku, tehnokrātisku darbu, kurā «politiķis» jutīsies nevajadzīgs un garlaikots. Tas, protams, ir diezgan amizanti, ja darbs Saeimā kādam liekas principiāli radošāks un ar lielāku iespēju palikt, tā teikt, vēsturē, tomēr šāds priekšstats ir. Cita lieta, ka tas, manuprāt, ir koriģējams.
Pirmkārt, ja par Rīgas pašvaldību, runa ir nevis par Latvijas mērogiem pamatīgu ēku skaitu, bet par pusi no Latvijas ekonomikas. Nepārspīlēsim pašvaldības ietekmi uz uzņēmējdarbību, tomēr vēlreiz - ja nu kādam svarīgs ir tieši darba «statuss», iespēju būt Rīgas domes deputātam nemaz nevajadzētu smādēt. Ja kāda ambīcijām tas vienalga ir nepietiekoši, jāatgādina, ka būt kāda saraksta līderim nozīmē arī iespēju spēkoties, spriežot pēc reitingiem, ar Latvijas populārākās partijas līderi. Te arī vērts pieminēt, ka Ušakovs ir kļuvis par to, kas viņš šobrīd ir, tieši atrodoties Rīgas mēra amatā, un, protams, milzu nozīme ir bijusi viņa mākai izveidot labi strādājošu publicitātes mašīnu, tomēr tas netieši liecina arī par to, ka, ja politiķis ir talantīgs tieši kā politiķis, pašvaldība kā darba lauks nav viņam, tā teikt, par šauru. To, starp citu, mēs redzam ne tikai Rīgas gadījumā. Savukārt, ja politiķis ir pelēcība, nekāda nonākšana parlamentā nepalīdzēs.
Pieļauju, ka vēl viens valdības partiju mīņāšanās iemesls ir bažas, ka, ja saraksta līderis nespēs listi, dzejiski izsakoties, aizvest līdz uzvarai, tas negatīvi ietekmēs konkrētās partijas izredzes parlamenta vēlēšanās 2018. gadā. Saprotami, bet, atvainojos par valodas mocīšanu, ne-uzvarēšana automātiski nenozīmē sakāvi, izgāšanos. Ja saraksta līderis pašvaldību vēlēšanās iegūst cienījamu balsu skaitu, nesarunā muļķības debatēs, tas, ka viņš neiesēžas domes vadītāja krēslā, nav traģēdija. Šī nav, manuprāt, «vai nu - vai nu» situācija.
Galvaspilsēta kā priekšvēlēšanu debašu platforma nav reducējama uz žēlabainu «Ušakovs tāpat par «trubām» un «iekšpagalmiem» zina vairāk». Ja vadās pēc šādas loģikas, arī parlamenta vēlēšanās pie varas nebijušajiem nav vērts pūlēties, jo viņiem, redz', neesot «piekļuves informācijai».