Pasaules bioloģisko lauksaimniecības asociāciju jumta organizācijas IFOAM dati liecina, ka mazumtirdzniecības pieaugums Eiropā laikaposmā no 2013. līdz 2014. gadam bijis 7,4%, kas, kā vērtē Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis, pārtikas nozarē ir ļoti labs rādītājs.
IFOAM prognozē, ka 2030. gadā Eiropā vismaz puse visas pārtikas tiks saražota bioloģiski. Virknei Eiropas valstu vairs nav iespējams palielināt bioloģiskās ražošanas apjomus, jo trūkst bioloģiski sertificētas zemes. Latvija šajā ziņā ir izdevīgākās pozīcijās. Eiropas vidējais rādītājs ir 5,7%, bet Latvijā bioloģiski sertificēti patlaban ir 11,2% lauksaimniecībā izmantojamās zemes, tas ir sestais augstākais rādītājs Eiropā un piektais augstākais Eiropas Savienībā (ES).
Diena pēta, vai šādā situācijā Latvija nav izdevīgākās pozīcijās par daudzām citām valstīm.
Veiksmes atslēga
Aloja-Starkelsen šobrīd ir viens no lielākajiem bioloģiskās kartupeļu cietes ražotājiem pasaulē. Uzņēmums pagājušajā finanšu gadā, kas ilga no 2014. gada 1. septembra līdz 2015. gada 31. augustam, strādājis ar 6,56 miljonu eiro apgrozījumu un 238,2 tūkstošu eiro lielu peļņu. Veikalos atrodamie mazie cietes iepakojumi ir niecīga daļa no uzņēmuma saražotā. Lielākā daļa tiek eksportēta. Eksporta daļa veido 86% no apgrozījuma. Uzņēmuma valdes loceklis Jānis Garančs Dienai teic, ka tieši izvēle attīstīt bioloģisko pārstrādi bijusi par iemeslu tam, ka teju mazākais kartupeļu cietes ražotājs Eiropā šobrīd reāli pretendē uz lielākā ražotāja godu pasaulē. Te būtiski piebilst, ka līdz 2014. gadam ES kartupeļu cietes ražošana, līdzīgi kā tas ir ar pienu, tika regulēta ar kvotu palīdzību.
Bija skaidrs, ka brīvas konkurences apstākļos tādam mazam ražotājam kā kartupeļu pārstrādes rūpnīca Alojā būs grūti konkurēt, tāpēc tika pieņemts lēmums specializēties un ražot bioloģisko cieti. Pirmā ciete no bioloģiski audzētiem kartupeļiem saražota 2008. gadā. Uzņēmums turpina ražot arī cieti no integrēti audzētiem kartupeļiem, taču veiksmes stāsts slēpjoties tieši bioloģiskajā ražošanā. Kartupeļu ciete ir būtiska sastāvdaļa daudzu rūpnieciski ražotu pārtikas produktu receptēs, un pasaulē, palielinoties pieprasījumam pēc bioloģiskās pārtikas, pieaug arī pieprasījums pēc bioloģiskās cietes.
J. Garančs stāsta, ka uzņēmums būtu gatavs palielināt ražošanu, ja būtu vēl vairāk bioloģisko kartupeļu audzētāju. Aloja-Starkelsen slēdz ar zemniekiem ilgtermiņa līgumus, tas rada drošības sajūtu - visa raža tuvākajos trīs gados tiks nopirkta.
«Visus nopirksim,» atbild J. Garančs, kad vaicāju, vai bioloģisko kartupeļu iepirkšanai ir kādi griesti. Optimismu par uzņēmuma iespējām attīstīties viņam rada arī fakts, ka Latvijā ir gana daudz bioloģiski sertificētas zemes, lai būtu iespējas palielināt bioloģisko kartupeļu audzēšanas apjomus. Citviet Eiropā šādas iespējas vairs neesot.
Bizness un pārliecība
«Ja ir jautājums, vai bioloģiskā lauksaimniecība ir arī bizness, tad skaidrs, ka tas ir arī bizness un nopietna uzņēmējdarbība, taču līdzi vēl nāk pārliecība par to, ko daru,» ir pārliecināts G. Norkārklis un turpina: «Tas ir ne vien bizness, bet līdzi nāk pievienotā vērtība - tas, ka netiek piesārņoti ūdeņi un vide.»
Skeptiskāks ir finanšu konsultāciju uzņēmuma Prudentia partneris Juris Eizentāls, kurš pats pamazām attīsta arī savu bioloģisko saimniecību Tukuma pusē. Viņaprāt, par biznesu nopietni var runāt tad, ja uzņēmums tiek veidots tā, lai to nākotnē, ja nepieciešams, varētu pārdot. Lauksaimniecība Latvijā neesot tā nozare, uz kuru skatīties caur šādu prizmu. Lauksaimniecība saistīta ar emocionālo saikni - ir zeme, mājas, dzimtas vēsture, kas neļauj saimniecību tā vienkārši pārdot.
Savukārt, ja runā par iespējām labi pelnīt, tad vissvarīgākais kritērijs esot nevis augošais pieprasījums Eiropā un gana daudz zemes, bet gan prasme vadīt uzņēmumu - pozicionēt produktu un atrast pircējus. Kā labu šāda uzņēmuma piemēru J. Eizentāls min dabīgās kosmētikas ražotāju Madara un arī jau minēto kartupeļu cietes ražotāju Aloja-Starkelsen. Viņš ir arī skeptisks pret Latvijas kā zaļas valsts tēla priekšrocībām. «Kāpēc lai vācu patērētājs savam bērnam izvēlētos Latvijas zīmola Rūdolfs bioloģiski ražotos biezeņus, ja viņiem ir zīmols HIPP?» Tā kā Vācija šobrīd ir lielākais bioloģiskās pārtikas tirgus Eiropā, atslēgas principā esot vācu pircēja rokās. Vai viņš izvēlēsies Latvijas bioloģisko pārtiku? Visticamāk, kā min J. Eizentāls, bioloģiskais Latvijas burkāns tiks pārstrādāts Vācijā un pārdots jau zem kāda vācu bioloģiskā zīmola.
Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe min, ka būtiska nozīme ir arī mārketingam, un viņa pretēji J. Eizentālam uzskata, ka Latvijas zaļās valsts tēlam ir nozīme; Nīderlandes zemniekam sevi kā bioloģisko lauksaimnieku pozicionēt būtu neiespējami.
«Mums vajag kaut ko savu, atšķirīgu atrast, jo citādi konkurēt ar lielajiem ražotājiem ir neiespējami,» skaidro I. Gulbe. Viņa gan uzskata, ka Latvijas iespējas varētu būt ne vien bioloģiskajā, bet arī integrētajā lauksaimniecībā, kas pieļauj to pašu augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošanu, tikai mazākos apmēros. Tad esot iespējams stāstīt, ka mūsu govis dzīvojušas dabīgākos apstākļos. «Bioloģiskā pieeja gan ir laba iespēja šodien sākt lauksaimniecisko ražošanu,» skaidro I. Gulbe. Viņasprāt, daudzās konvencionālajās ražošanas nozarēs, piemēram, graudkopībā, «vilciens ir jau aizgājis - vajadzīgas lielas zemes platības, tehnika. Turpretī, lai sāktu saimniekot bioloģiski, sākotnē pietiek arī ar mazākām platībām - var kaut uz balkona dīgstus audzēt».
Iespējas pārdot dārgāk
Bioloģiski audzētās auzas, pēc kurām patlaban ir liels pieprasījums ASV, nereti var pārdot pat par divreiz augstāku cenu nekā auzas, kas audzētas pēc konvencionālās lauksaimniecības principiem. G. Norkārklis min, ka konvencionālo auzu cena svārstās no 60 līdz 110 eiro par tonnu, bet bioloģiski audzētās auzas var pārdot par 160-220 eiro par tonnu atkarībā no kvalitātes. Nevarot gan tā vienkāršoti salīdzināt ieguldījumus un ieņēmumus gadu pret gadu. Bioloģiskās labības audzētājam nav jāpērk ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi, taču jāizmanto citas metodes, lai zeme būtu auglīga. Šādas pieejas galvenais princips ir ievērot augu seku. Piemēram, sēt kviešus laukā, kur iepriekšējā gadā auguši kartupeļi vai kāda no lopbarības kultūrām. «Viens graudkopis bija aprēķinājis, ka, saimniekojot bioloģiski, apgrozījums ir salīdzinoši mazāks, bet ieguvums ilgtermiņā var būt līdzvērtīgs vai augstāks,» stāsta LBLA vadītājs.
Dzīvē, protams, lauki netiek atpūtināti tāpat vien un bioloģiskā pieeja nozīmē, ka zemniekiem ļoti iespējams būs gaļas vai piena liellopi vai jēri, kas izmanto pļavas laikā, kad bijušais labības lauks atpūšas.
Svarīga ir pārstrāde
Dati liecina, ka teju katru gadu palielinās bioloģiskās ražošanas apjoms, taču veikalos šo produkciju īsti pamanīt nevar. Liela daļa tiek vai nu eksportēta, kā tas ir jo īpaši bioloģisko graudu ražošanā, vai arī pārdota pa tiešo pircējam. Ja cilvēks nav gatavs investēt laiku un enerģiju, lai iesaistītos tiešās pirkšanas kustībā vai atrastu zemniekus pats, tad atrast bioloģisko pārtiku pašu patēriņam var būt sarežģīti. Tiesa, augošais pieprasījums, visticamāk, liks lielveikaliem piedāvāt vairāk bioloģiskās produkcijas. Problēma, kā norāda G. Norkārklis, ir šajā starpniecības posmā - nav attīstīta kooperēšanās, kā arī nav attīstīta pārstrāde.
Fakti liecina, ka Latvija pagaidām ir bioloģisko izejvielu ražotājvalsts. Vai mēs varam kļūt arī par bioloģiskās pārtikas ražotājvalsti? G. Norkārklis saredz iespējas attīstīt bioloģiskā piena pārstrādi. Konvencionālajā piena nozarē Latvija vairs konkurēt nevarot. Par vērienīgāko bioloģiskās piena produkcijas ražotāju Latvijā patlaban tiek uzskatīts uzņēmums Tukuma piens, kura bioloģiski ražotie piena produkti nopērkami arī lielveikalos. Tomēr vieta būtu vēl citiem bioloģiskā piena pārstrādātājiem. Pašlaik lielākā daļa bioloģiskā piena nonāk konvencionālajā piena pārstrādē.
Drošības spilvens
Apjautājot bioloģiskos zemniekus, rodas iespaids, ka bioloģiskā lauksaimniecība var būt arī labs drošības spilvens. Piemēram, bioloģisko dārzeņu saimniecības Vizbuļi pārstāve Laima Hercberga stāsta, ka tieši tāpēc, ka viņas audzētā produkcija ir bioloģiski sertificēta, izdodas visu produkciju realizēt, bet kaimiņi spiesti nepārdotos sīpolus «uz mežu vest». Nosacīto drošības sajūtu kā bonusu min arī J. Eizentāls: «Ja bijuši stabili sadarbības partneri, tad viņi graudus pirks arī šogad par tādu pašu cenu.» Konvencionālajā lauksaimniecībā svārstības varot būt lielākas.
Bioloģiskā pieeja varētu būt iespēja risināt samilzušo piena krīzi. G. Norkārklis to sauc tieši par konvencionālā piena krīzi. «Tajā nozarē mēs nespēsim konkurēt,» vērtē LBLA vadītājs. Viņš novērojis, ka lauksaimnieki, kuri savu pienu nodod bioloģiskajai pārstrādei, itin veiksmīgi attīsta ražošanu. Jebkura krīze Latviju skar sāpīgi, ir pārliecināts G. Norkārklis un uzsver, ka bioloģiskās pārtikas ražošana ir vakcīna pret šādām krīzēm.